Preiļi – Pelēči – Aizkalne – Preiļi


Preiļi – Pelēči – Aizkalne – Preiļi Print This Post

Dabā maršrutam ir zaļš marķējums

Preiļi-Pelēči-Aizkalne-Preiļi

 

Šim velomaršrutam piedāvājam trīs pamata variantus, kurus iespējams savstarpēji kombinēt. Velobraucēji var izvēlēties sev tīkamāko variantu saskaņā ar savu fizisko sagatavotību, braucienam atvēlēto laiku un  citiem apsvērumiem.

 

Pirmais variants.

 

Preiļi-”Ošu mājas”-3 km

“Ošu mājas”-pagrieziens uz Kalvāniem-10,5 km

Pagrieziens uz Kalvāniem-Pelēču ezers-Pelēči-4,5 km

Pelēči-Pelēču muiža-Nīdermuiža-3,5 km

Nīdermuiža-Krasnogorka-Grociški-Pelēču dzirnavas-Gornejaši-9,5 km

Gornejaši-”Jāņi”-Maskeviciški (Rumēlijas priede)-3,5 km

Maskeviciški-”Cerības”(Sapņu namiņš)-5 km

“Cerības”-Aizkalne-Kažemāki-Šņepstu pilskalns-8 km

Šņepstu pilskalns-Korsikova-Anspoki-Preiļi-10,5 km

KOPĀ-58,0km

Maršrutā asfalta segums ir 31 km ceļa, grants segums 15 km, uzlabots zemesceļš 5 km un zemesceļš 7 km. Reljefs pārsvarā līdzens; lielākais brauciens – kalnā pie Gornejašiem, lielākais nobrauciens – Anspokos uz Preiļupes ieleju. Arī lietainā laikā vai pēc lietus ceļi ir labā stāvoklī un izbraucami bez problēmām.  Pārvietojoties pa Preiļu – Daugavpils un Preiļu – Aglonas šoseju, jāuzmanās no satiksmes, sevišķi, ja iecerēts ceļot kopā ar bērniem. Intensīvāka satiksme ir uz Preiļu – Aglonas šosejas. Atsevišķos maršruta posmos, vietās, kur tuvu ceļiem atrodas lauku sētas, jāuzmanās no nepiesietajiem suņiem. Tomēr te darbojas likums – jo mazāks suns, jo niknāks. Maršruts ir veicams vienas dienas laikā jebkuram veselam cilvēkam, arī bērniem vecumā no 10 gadiem. Iepirkšanās jāplāno Preiļos, Pelēčos vai Aizkalnē. Pelēčos un Aizkalnē varēs iegādāties tikai pārtiku un pirmās nepieciešamības preces. Ja nepieciešams velosipēda remonts, tad biežāk nepieciešamās detaļas var iegādāties tikai Preiļos. Iespējas baudīt sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumus ir tikai Preiļos.

Ja ir jauks laiks un ir vēlme nopeldēties, tad labākās peldvietas ir pie Limankas ezera un Pelēču ezera D galā, bet šī iespēja būs jāsaskaņo ar zemes īpašniekiem. Publisku peldvietu šajā maršrutā nav.

Nakšņošanas iespējas zem jumta un ar zināmu komfortu ir tikai Preiļos. Telts vietu ir iespējams atrast Pelēču ezera krastā, aiz Kalvānu pilskalna. Šeit ir AS “Latvijas valsts meži” zemes īpašumi ar dažām makšķernieku atpūtas un ugunskuru vietām. Citur apmešanās ar teltīm ir jāsaskaņo ar zemes īpašniekiem.

Maršrutā kilometru atskaite sākas no Preiļu centra. Dodamies pa Daugavpils ielu un tālāk pa Daugavpils šoseju D virzienā uz Pelēčiem. Pirmo apskates objektu jau sasniedzam pēc 3 km. Ceļa norāde šosejas malā informē, ka esam nonākuši pie “Ošu mājām”, kuru saimnieki nodarbojas ar visai netradicionālu, Latgalei neraksturīgu un modernu lauksaimniecisko ražošanu – vīngliemežu audzēšanu.

Atbraucot uz šo vietu, jūs iepazīsiet vīngliemežu dzīvi, redzēsiet vietu, kur tie aug, kā arī dzirdēsiet saistošu saimnieka stāstījumu par šīm neparastajām radībām. Interesantās ekskursijas noslēgumā notiks arī vīngliemežu degustācija, izrādās, ka tos var pagatavot neskaitāmos veidos. Pirms vizītes ierašanās laiku vajadzētu saskaņot ar saimnieku Aini Noviku pa  telefonu 29443577. Jārēķinās, ka stāstījums un degustācija ilgs vismaz stundu.

 

Turpmākos 10,5 km varam baudīt Latgales ainavas līdz kreisajā pusē pamanām nelielu ezeru un sakoptu sētu tā krastā. Aiz šīs sētas iebraucamā ceļa un autobusu pieturas “Novosele” ir ceļš, kas pa kreisi ved mežā. Šeit mums ir jānogriežas un pēc neliela nobrauciena nonākam pie Kalvānu vecticībnieku kapiem. Ceļa kreisajā pusē labi apskatāms Limankas ezers. Limankas ezera vidējais dziļums ir 2,5 m, maksimālais 4,1 m, bet platība sasniedz 12,7 ha.

 

 

 

 

Kā izrādās, Kalvānu vecticībnieku kapi ir ierīkoti uz pilskalna. To savā ekspedīcijā 2008. gada novembrī atklāja arheologa J. Urtāna grupa. Līdz ar to, Kalvānu pilskalns ir viens no jaunākajiem atklātajiem pilskalniem Latvijā. Pilskalns atrodas zemes mēles galā, kuru no trim pusēm ietver nogāzē mākslīgi izveidota terase, bet ceturtajā pusē no zemes mēles turpinājuma senais nocietinājums nodalīts ar mākslīgi veidotu valni un grāvi. Tādējādi norobežota 80 x 45 m liela teritorija. Nocietinājumu pastāvēšanas laikā terasē un uz vaļņa bija bijusi koka aizsargsiena. Pilskalns ierīkots nozīmīgā, apkārtni kontrolējošā vietā – pārejā starp Limankas un Pelēču ezeriem. Tas varētu būt veidots kā militārs nocietinājums. Vecticībnieku kapi šeit ir ierīkoti jau jaunākos laikos.

 

 

Uzreiz aiz kapiem-pilskalna griežamies pa labi un pa skaistu meža ceļu gar Pelēču ezera krastu dodamies Pelēču virzienā. Pelēču ezera vidējais un maksimālais dziļums ir tikai nedaudz lielāks par Limankas ezera – attiecīgi 2,7 m un 4,2 m, toties platība sasniedz 85,4 ha. Diemžēl posms gar ezeru nav garš, un jau apmēram pēc 1 km atkal nonākam uz Daugavpils šosejas. Beidzoties mežam, kreisajā pusē, starp šoseju un ezera krastu, atkal redzams Pelēču ezers ar purvu.

 

 

 

 

Šis ir Pelēču ezera purvs – dabas liegums, Natura 2000 teritorija. 12 ha lielais liegums ir dibināts 1999. gadā kā nozīmīga pārejas purvu un slīkšņu aizsardzības vieta (kas veidojas, aizaugot Pelēču ezeram). Te aug retas vaskulāro augu un sūnu sugas.

Pēc nepilna kilometra Pelēču ezera D daļā, ceļa labajā pusē, aiz pamestajām mājām, atrodas Rošmonu senkapi (Vaidu kalns). Atsevišķa norāde te gan nav uzstādīta.

 

 

 

 

Iebraucot Pelēčos, pie veikala griežamies pa labi un braucam augšā nelielā kalnā. Kreisajā pusē ir neliels mežs – te atrodas Bramaņu senkapi, par ko liecina arī oriģināla norāde. Pelēču centrā ir apskatāma 2011. gadā atklātā politiski represēto piemiņas vieta. Turpinot braukt taisni, nonākam pie Pelēču muižas. Pēc Raiņa tēva Krišjāņa Pliekšāna nāves (1891. g.; apglabāts Daugavpils luterāņu kapos) Raiņa māte Dārta un māsa Līze Pliekšānes aizgāja no Jasmuižas un no 1891. gada 13. februāra līdz 1893. gada 3. aprīlim dzīvoja Pelēču muižā, kuras rentnieks bija Raiņa labs paziņa un draugs Jānis Puiga. Pelēču muižā savu atvaļinājumu 1892. gadā pavadīja arī Rainis.

 

 

 

Pelēču muižas kungu māja un klēts ir kultūrvēsturiski objekti, kurus ieskauj 4,3 ha lielais Pelēču muižas parks ar diviem dīķiem un 12 eksotisko augu sugām. Parkā ir apskatāms īpaši aizsargājamais dabas piemineklis – dižkoks – parastais osis, kura apkārtmērs ir 3,6 m.

Iepazinuši muižu, pa to pašu ielu dodamies tālāk un apmēram pēc 600 m nonākam pie Preiļi – Daugavpils šosejas. Te, nogriežoties pa labi, dodamies uz Nīdermuižu. Nīdermuižas ievērojamākais objekts ir Kunga Jēzus Apskaidrošanas Romas katoļu baznīca.

 

 

 

 

Nīdermuižas pirmā katoļu koka baznīca tika uzcelta 1748. gadā, lai gan jau 1727. gada 22. aprīlī Polijas karalis Augusts apstiprināja Daugavpils katoļu baznīcas privilēģijas uz Nīdermuižu un uzdeva Daugavpils draudzei Nīdermuižā uzcelt jaunu baznīcu. 1875. gadā to paplašināja, bet 1892. gadā restaurēja. 1898. gadā no tribuļa izcēlās ugunsgrēks un baznīca nodega. Lai būtu vieta dievkalpojumu noturēšanai līdz jaunas baznīcas uzbūvēšanai, tika uzcelta neliela pagaidu koka kapela, kas atradās aiz pašreizējās baznīcas žoga pretī presbitērijam.

Pašreizējā mūra baznīca ir uzcelta 1901. gadā prāvesta Jāzepa Andžejevska vadībā. Cara laikā prāvests Jāzeps Andžejevskis bija cīnītājs par latvisku tautas izglītību Latgalē.  Baznīca celta par draudzes, Lietuvas un Pēterburgas labvēļu līdzekļiem. Prāvests mira 1944. gadā, un ir apglabāts baznīcas dārzā. Pašreizējās baznīcas iekārta ir ievērojami senāka par pašu ēku. Kokgriezumiem rotātais altāris ar altārgleznu “Aušras vārtu dievmāte” ir atvests no Lietuvas. Valsts nozīmes mākslas piemineklis ir 18. gs. būvētās ērģeles.

2010. gadā, pateicoties aktīvu un darboties gribošu pagasta iedzīvotāju iniciatīvai, pie baznīcas tika izveidota īpaša lūgšanas vieta – Rožukroņa dārzs.

Pēc baznīcas apskates šķērsojam Preiļu – Daugavpils šoseju un pa grants ceļu dodamies A virzienā. Apmēram pēc 1 km šķērsojam Viragnes (Veirūgnas) upīti, kas iztek no netālu esošā Veirūgnas ezera. Vēl apmēram pēc 1,2 km nonākam ceļu krustojumā – mums jādodas pa kreisi līdz lielceļam Pelēči – Ārdava. Šeit griežamies pa kreisi un  pēc nepilniem 200 m pagriežamies uz Pelēču – Aizkalnes ceļa. Nobraukuši pa šo ceļu  300 m, nogriežamies pa labi un braucam uz 1 km attālo Dižkoku taku.

 

 

Lai arī pēdējā laikā Dižkoku taka netiek apsaimniekota, tomēr to ir vērts apmeklēt. Taka atrodas gleznainā Jašas upes krastā pie Grocišku sādžas, aizsargājamā dabas lieguma teritorijā  „Jaša”, kas tika izveidots 2004. gadā, lai saglabātu nogāžu un gravu mežus, jo tie ir ļoti vērtīgi dabisko mežu biotopi. Dabas lieguma „Jaša” galvenā sastāvdaļa ir Jašas upe, gar kuru stiepjas aizsargājamo dižkoku taka. Jaša ir dabiska upe ar akmeņu sakopojumiem upes gultnē. Stāvkrastu augstums sasniedz 40 metrus, un to nogāzēs un gravās sastopami jaukti lapkoku meži, kur dominē parastais osis un parastā goba. Dižkoku takā var ieraudzīt ne tikai dižkokus, bet arī astoņas aizsargājamās vaskulāro augu sugas – laksis, spožais suņburkšķis, Benekena zaķauza, lielā raganzālīte, villainā gundega. Specifisks mikroklimats Jašas upes kanjonveidīgajā gravā – paaugstināts gaisa mitrums, ko papildina strauti un avoksnāji – nodrošina lielu epifītisko sūnu, vārpstiņgliemežu un citu gliemju daudzveidību. Dižkoku takas garums ir 1,5 km.

Pēc takas apmeklējuma atgriežamies uz Pelēču – Ārdavas ceļa un pa kreisi dodamies apskatīt Pelēču ūdensdzirnavas.

Ūdensdzirnavas būvētas 1899. gadā Jašas upes kreisajā krastā. Ūdensdzirnavu kompleksā ietilpa pati dzirnavu ēka, gateris ar nojumi (uzstādīts 20. gs. 30. gados), kokapstrādes darbnīca, hidrobūves, dzīvojamā ēka, kūts. Darbojās arī vilnas kārstuve ar pagrabu, kas nojaukta pēckara gados, smēde un malēju apmešanās vieta. Dzirnavās bija 3 miltu maļamie gaņģi, 1 grūbalotājs, putraimu kapātājs. Malšanai tika izmantoti mākslīgi izlietie dzirnakmeņi. Dzirnavu agregāti izgatavoti Zviedrijā un Vācijā.  Līdz 1928. gadam Pelēču dzirnavas darbojās ar ūdensratu. 1928. g. ielikta pirmā turbīna (ar jaudu 76 Zs), 1963. g. uz Pelēču dzirnavām pārvesta un uzstādīta turbīna no Madonas rajona Aronas pagasta Birānu dzirnavām. Mazūdens gadalaikos un turbīnu remonta laikā dzirnavas darbināja ar dīzeļmotoru, kas tika uzstādīts 1970. gados. Gateri uzstādīja 1930. gados. Dzirnavas darbojās līdz 1990. gadiem. Tagad Pelēču ūdensdzirnavās uzstādīta Čehijā ražota HES iekārta un kopš 2000. gada 27. oktobra Jašas ūdeņi ražo elektrību. Pie ūdensdzirnavām, Jašas gravā, ir izveidots apmēram 3 ha liels dzirnavezers, kas skaisti iekļaujas kopējā ainavā. Ūdensdzirnavu apmeklējums ir jāsaskaņo ar īpašniekiem pa telefonu +37126027711.

Apskatījuši ūdensdzirnavas, atgriežamies uz Pelēču – Ārdavas lielceļa un pa kreisi dodamies kalnā uz nākošo apskates objektu – Gornejašu kapliču. Līdz objektam ir apmēram 400 m, bet šajos 400 m paceļamies augstāk par 36 m. Kalna augstākajā punktā atrodas Gornejašu kapi ar kapliču.

Gornejašu (Gornejiešu, Gornijašu, Gornajašu, Kalnajašu) kapliča celta 1788. g. pēc muižnieka Gizborta lēmuma. Ēka ir astoņstūru guļbūve, no ārpuses apšūta ar horizontāliem dēļiem (jauns dēļu segums uzklāts 1999. gadā), no iekšpuses – ar vertikāliem. 2001. gadā kapličas sienas atbrīvoja no kartona. Kapličā atrodas valsts nozīmes mākslas piemineklis – savdabīgs altāris ar altārgaldu un tabernākulu. Altāris veidots siluetgriezumā, un gleznojumam ir baroka stila iezīmes. Blakus kapličai atrodas divi 19. gs. pirmajā pusē izgatavoti koka krucifiksi. Pašlaik šis valsts nozīmes arhitektūras piemineklis atrodas Nīdermuižas katoļu draudzes pārziņā.

 

 

 

Pēc apskates turpinām ceļu Ārdavas virzienā un pēc 1,2 km nogriežamies pa kreisi, un turpinām maršrutu pa lauku ceļu. Vēl pēc apmēram 1,5 km nonākam pie ceļa krustojuma ar krucifiksu. Šeit atrodas „Jāņu” mājas un SIA “MD Kāre” mācību bišu drava. Nekādu norāžu šeit nav, tādēļ jāseko kartei.

SIA “MD Kāre” piedāvā iepazīties ar bišu valstības noslēpumiem. Interesanta iepazīšanās ar brīnumiem un noslēpumiem bišu saimes dzīvē. Apmeklētājiem ir iespēja ietērpties speciālos aizsargtērpos un bitenieka vadībā iepazīties ar dzīvas bišu saimes smaržu. Jūsu veselībai un dzīvespriekam saimnieki piedāvā iegādāties medu, bišu maizi, bet romantiskai noskaņai – smaržīgas bišu vaska svecītes. Apmeklējums jāsaskaņo ar saimniekiem pa telefonu +37128237502.

 

No “Jāņu” krustojuma pēc apmēram 450 m ir nākošais krustojums. Esam nonākuši pie Aizkalnes – Ārdavas ceļa. Pie šī krustojuma atrodas lauku sēta, kuras pagalmā var apskatīt Latvijai neraksturīgu koku – Rumēlijas priedi.

Rumēlijas priede jeb Maķedonijas priede-koks ar slaidu stumbru un nokareniem,sveķiem klātiem čiekuriem, kas līdzīgi egļu čiekuriem. Savvaļā sastopama Balkānu pussalā.

 

 

 

 

Atgriežamies uz Aizkalnes – Ārdavas ceļa un turpinām braucienu Aizkalnes virzienā. Pēc 600 m ceļa labajā pusē, starp ceļu un Jašas upi, atrodas Maskevicišku senkapi-arheoloģijas piemineklis. Atsevišķa norāde šeit nav uzstādīta. Turpat netālu, tikai Jašas pretējā krastā, atrodas cits arheoloģijas piemineklis – Feldhofas senkapi un apmetne.

Vēl pēc 1,8 km šķērsojam nelielo Dzalbovkas upīti un esam nonākuši Aizkalnes pagastā. Turpinām braukt līdz Aizkalne – Aglonas stacija ceļa krustojumam. Te pagriežamies pa labi un dodamies garām šķūnim līdz pirmajai sētai kreisajā pusē. Te atrodas amatnieka Staņislava Geidas kokapstrādes darbnīca un “Sapņu namiņš”, par ko arī liecina ceļa norāde.

 

“Sapņu namiņš” ir amatnieka īpaši izveidots namiņš, kurā tiek eksponēti viņa darinājumi – virpotie koka izstrādājumi – svečturi, cibas, mājsaimniecības priekšmeti, kurus iespējams iegādāties. Ar Staņislavu Geidu iespējams sazināties pa telefonu +37129189021.

 

 

 

 

 

Pēc “Sapņu namiņa” apmeklējuma dodamies atpakaļ uz Aizkalni. Mūsu pirmais apskates objekts ir Jasmuižas Svētā Krusta pagodināšanas Romas katoļu baznīca. Vietā, kur atrodas tagadējā baznīca, 1710. gadā tika uzcelta pirmā koka baznīca, kura dēvēta par Šrēdera muižas kapelu, jo muiža piederēja Šrēderam. 1782. gadā kā Jasmuižas īpašnieks minēts Osips Šadurskis. 1815. gadā ap šo baznīcu muižkungs Ksaverijs Šadurskis uzcēla jaunu dievnamu, veltītu Svētā Krusta paaugstināšanas godam. Tas bija taisnstūrveida nams – 24 metrus garš, 12 metrus plats. Uz pīlāriem pie gala durvīm balstījās lievenis, zem kura uz sienas bija uzgleznoti Svētā Pētera un Svētā Pāvila attēli. Baznīca bija bez torņa. Tāda tā pastāvēja līdz 1926. gadam, kad prāvesta Ostrovska darbības laikā baznīcu nojauca, atstājot tikai mūrus, un sāka pārbūvi. Lai piebūvētu kapelas, tika izlauztas sānu sienas 9 metru platumā, vēlāk katrā sānā izbūvējot 9 metrus platu un 3 metrus garu kapelu. No priekšpuses dievnams tika pagarināts par 6 metriem, virs pagarinājuma uzliekot nelielu tornīti. No iepriekšējās baznīcas iekšējā iekārtojuma paturēja tikai lielo altāri, divus biktskrēslus, skulptūru un gleznu ar Svētā Jura attēlojumu, pārējo inventāru iegādājās no jauna. Apkārt baznīcas dārzam ir laukakmeņu mūra žogs un ķieģeļu laukakmeņu vārti. Baznīcas priekšā ir piemiņas akmens politiski represētajiem aizkalniešiem.

Tālāk dodamies uz blakus esošo Aizkalnes pareizticīgo baznīcu. Aizkalnes pagasts pēc kultūras un valodas ir latvisks. Aizkalniešus pārvilkt pareizticībā un tādējādi vieglāk pārkrievot bija iecerējušas krievu varas iestādes un pareizticīgais krievu tirgotājs Grigorijs Kuzņecovs, kurš Jasmuižu no Viktora Šadurska bija nopircis ap 1880. gadu. Ar krievu valdības, G. Kuzņecova un viņa dēla Ņikitas līdzekļiem 1904. gadā tika uzcelta Aizkalnes pareizticīgo baznīca, kaut pareizticīgo te bija pavisam maz. 1938. gadā draudzē bija 142 pareizticīgie, kas dzīvoja tuvākā un tālākā apkaimē, pat līdz 20 km tālu. Baznīca izceļas ar savu īpatnējo Bizantijas stilu. Baznīcā atrodas daudz vērtīgu gleznu, altāris, gobelēni un grāmatas, kā arī reliģiskajās ceremonijās lietojamie priekšmeti, kuriem piemīt liela mākslas un kultūrvēsturiskā vērtība. Lielākā daļa šo priekšmetu ir 17. – 18. gs Sanktpēterburgā darināti mākslas darbi.

 

Aizkalnes ievērojamākais un pazīstamākais apskates objekts ir Raiņa muzejs “Jasmuiža”, kas izvietojies bijušajā Jasmuižas muižā. Kad Raiņa tēvs Krišjānis Pliekšāns 1883. gadā sāka saimniekot Jasmuižā, tā atradās Vitebskas guberņas Daugavpils apriņķī, un muižas īpašnieks bija Dinaburgas 2. ģildes tirgotājs Grigorijs Kuzņecovs, no kura to nomāja K. Pliekšāns. Pliekšānu ģimene Jasmuižā nodzīvoja līdz 1891. gadam. Kuzņecovu dzimta Jasmuižā saimniekoja līdz 1949. gadam.

No 1949. līdz 1960. gadam Jasmuižā bija kolhoza “Rainis” kantoris, darbinieku dzīvokļi, Aizkalnes ciema padome, muižas kūtīs atradās kolhoza zirgi un govis.
1964. gadā Jasmuižā nodibināts sabiedriskais muzejs, bet 1966. gadā tas kļuva par Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja (no 2001. gada – VA Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja) filiāli.
Jasmuižā topošais dzejnieks Rainis pavadīja savas ģimnāzista un studenta brīvdienas. Šajā posmā Rainis ne tikai daudz lasīja pasaules klasiķu darbus, bet arī nopietnāk pievērsās dzejai, dramaturģijai, tulkošanai, rakstīja dienasgrāmatu, kurā atspoguļojas Jāņa Pliekšāna tā brīža pretrunīgās izjūtas, sevis meklējumi, kā arī Pliekšānu ikdiena un sadzīve Jasmuižas muižā.

Rekonstruētajā muižas pārvaldnieka dzīvojamajā mājā ierīkota ekspozīcija “Raiņa ģimnāzijas un studiju gadi”. Muzejā skatāma plaša Latgales keramikas ekspozīcija.
1974. gadā no Silajāņu Šembeļiem uz Jasmuižu pārvesta un 1999. gadā rekonstruēta Latgales keramikas vecmeistara Andreja Paulāna darbnīca un ceplis, kur var iepazīt vidi un apstākļus, kādos novada podnieki strādājuši XIX gadsimta beigās un XX gadsimtā. Te (noteiktos datumos) tiek demonstrēts keramikas apdedzināšanas process malkas ceplī.

Jasmuižā var baudīt Latgales novada krāšņo dabu, pastaigājoties pa seno muižas parku Jašas upītes krastos. Muzeja teritorijā atrodas brīvdabas estrāde, kur vasarā notiek dažādi pasākumi: teātra izrādes, koncerti, zaļumballes.

Pēc muzeja apmeklējuma dodamies pa ceļu pāri Jašas upītei un nogriežamies pa kreisi. Pēc 860 m, aiz bijušajām darbnīcām, ceļa kreisajā pusē, ir lauku sēta. Iepretim šai mājai ir vieta, kur bija uzstādīta plāksne ar uzrakstu “Rainis”. Par sava pseidonīma Rainis vēsturi dzejnieks ap 1920. gadu savam biogrāfam un kopoto rakstu sastādītājam A. Birkertam pastāstījis sekojošo: “Mans pseidonīms man atrasts gadus 25 atpakaļ. Man ļoti patika senlatviešu vārdi, latgaliešos, kur es dzīvoju jaunībā, es daudz tādu dzirdēju, no visiem man visvairāk iepatikās šis, kuru es lasīju vienā Latgales pagastā uz ceļa stabiņa, ar kādiem mēdz apzīmēt zemniekiem taisāmos lielceļa gabalus. Tātad redzat, ka mans vārds no lielceļa uzlasīts  pašā neskartākajā Latvijā, un kas viņu nes tam arī pa lielceļiem jāstaigā. Es to vārdu pieņēmu, kad man bija jāparaksta pirmās drukātās rindiņas un tā man viņš palicis”.

Zemnieks Andrejs Rainis, kura uzvārdu Jānis Pliekšāns izvēlējās par savu paliekošo pseidonīmu, dzīvoja Jasmuižas pagasta Zeiliņos (tagad Rušonas pag.), un viņam bija jālabo lielceļa Jasmuiža-Kastīre 0,5 līdz 0,6 km garš ceļa posms, kas sākās pie šīm mājām un stiepās Kastīres virzienā.

Turpinot maršrutu, pēc 670 m nonākam pie trīs ceļu krustojuma. Pa labi ceļš ved uz Kastīri, bet pa kreisi uz Otrajiem Vucāniem, mums jādodas pa vidējo ceļu. Pēc 4,3 km nonākam pie Preiļu – Aglonas šosejas. Iepretim, šosejas pretējā pusē, atrodas izteiksmīgais Šņepstu pilskalns.

Iegarenam maizes kukulim līdzīgais, ziemeļu dienvidu virzienā orientētais kalns ir 19 m augsts. Tā apkārtmērs pakājē ir 530 m, plakums ir apmēram 80×60 m liels.  Pēc veiktajiem izrakumiem un atrastajām mantām, pilskalns attiecināms uz VIII-XII gs. Pilskalna nogāžu apakšdaļa ir īpaši stāva, izņemot dienvidu daļu, kur pilskalna plakums lēzeni pāriet nogāzē. XIX gs. literatūrā minēts, ka pilskalns DR pusē  ir bijis aizsargāts ar grāvjiem, no kuriem uz A pusi virzītais grāvis ir savienojies ar purvu. Starp grāvjiem bijusi uzeja pilskalna plakumā. Līdz mūsu dienām nekas no šiem veidojumiem nav saglabājies. Plakums un D nogāze tiek arti kopš seniem laikiem, tādēļ dziļais melnais kultūrslānis, kas sedz kalna virspusi, ir sajaukts un lielākoties noarts uz leju. Pilskalnu lielā mērā postījuši arī mantrači. Vietējie zemnieki kādam Bogomoļeca tēvam Jaunā muižā nesuši pilskalnā atrastās senlietas veselām pītenēm. Latvijas Vēstures muzejā glabājas divi Šņepstu pilskalnā atrastie ovālie 5. gs. šķiltavakmeņi un vairākas citas senlietas. Šeit atrastās lietas glabājas arī Viļņas muzejā.

Teika stāsta, ka kalnam vienos sānos bijušas durvis. Aiz tām sēdējusi jauna meita ar melnu suni pie kājām. Jaunavai septiņus gadus esot jālasa no ērkšķu krūma ogas. Citā teikā teikts, ka viņa uz kādu laiku aizdevusi ļaudīm naudu. Reiz kāds cilvēks to laikus neatdevis. To sākuši mocīt velni.

Pēc pilskalna apskates dodamies pa šoseju Preiļu virzienā un, nobraukuši 6,5 km, nonākam Anspokos (Anspakos). Aiz privātmājām sākas bijušās Anspoku (Anspaku) muižas apbūve, kas ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis. Kā pirmo kreisajā pusē redzam 20. gs. 30. gados celto klēti, tai blakus atrodas 19. gs. II pusē celtais krogs, bet tālāk pussagruvušā ēka ir 19. gs. I pusē celtais stallis. Pa labi redzama 20. gs. 30. gados celtā dzīvojamā ēka, kur kādreiz bija sakaru nodaļa.

Sākas nobrauciens Preiļupes ielejā. Pirms tilta pār Preiļupi pa labi ir celiņš uz lauku sētu, aiz kuras atrodas un ir apskatāmas Anspoku muižas medību pils drupas un Anspoku (Anspaku) pilskalns.

 

 

Anspoku (Anspaku) pilskalnu 1977. gadā apzināja arheologs Juris Urtāns. Pilskalns ierīkots 10 m augstā zemes ragā, kuru no trim pusēm apņem Preiļupīte, bet no ceturtās puses tas norobežots ar diviem nelieliem vaļņiem un grāvjiem. Pirmais valnis ir 0,7 m augsts, 31 m garš, starp to un otro valni ir 0,8 m dziļš grāvis. Otrais valnis ir 0,25 m augsts; otrā grāvja dziļums – 0,25 m. Pilskalna plakums ir trīsstūrveidīgs, tā garums ir 37 m, platums gar valni – 32 m. Plakums ir izlīdzināts, ar divu metru kritumu ZR virzienā. Kalna nogāzes R, ZA un DA pusē nobrukušas Preiļupītē. Anspoku pilskalns bija vēlā dzelzs laikmeta nocietinājums.

Apmēram pēc 1 km Preiļupes tecēšanas virzienā kreisajā krastā atrodas vēl viens – Plivdu (Pliudu) pilskalns. Šo pilskalnu atklāja un 1928. gadā savā grāmatā “Latvijas pilskalni” aprakstīja Ernests Brastiņš. Pilskalns ir  cietis no lauksaimnieciskās darbības – tas ir daļēji noarts.

Anspoku (Anspaku) un Plivdu (Pliudu) pilskalnu nozīme un vēsture ir cieši saistīta. Latvijā zināmi vairāki šādu pilskalnu pāri. Uzskata, ka ļaudis sākumā apdzīvojuši mazāko, vājāk nocietināto pilskalnu. Šajā gadījumā tas bija Anspoku (Anspaku) pilskalns. Vēlāk, pieaugot cilvēku skaitam un mainoties ekonomiskās un politiskās dzīves apstākļiem, galvenā nocietinājuma funkcijas pāriet uz kādu citu netālu esošu, lielāku kalnu. Šajā gadījumā – uz Plivdu pilskalnu.

Anspoku (Anspaku) medību pils celta 19. gs. vidū. Laikā no 19. gs. sākuma līdz 60. gadiem Preiļu muižā notika lieli celtniecības un labiekārtošanas darbi. Tos uzsāka grāfs Jozefs Heinrihs Borhs, bet pabeidza viņa dēls Mihaels Borhs – pēdējais Preiļu īpašnieks. Šajā laikā tika uzcelta grāfu Borhu kapela, Preiļu jaunā pils un jaunas saimniecības ēkas. Reizē ar pils celtniecību Borhi pārveidoja veco parku, ievērojami paplašinot tā robežas. Šajā laikā arī tika uzcelta medību pils, no kuras mūsdienās palikušas tikai drupas. Tautas nostāsti stāsta, ka Preiļu jauno pili un medību pili savieno slepena pazemes eja, kuru gan neviens nav atradis.

Apskatījuši mednieku pils drupas, dodamies uz Preiļiem. No Preiļupes tilta līdz Preiļu centram ir nepilni 3,5 km. Līdz ar to mūsu maršruts ir noslēdzies.

 

Otrais variants

Dabā maršrutam ir zils marķējums

Preiļi-”Ošu mājas”-3 km

“Ošu mājas”-pagrieziens uz Kalvāniem-10,5 km

Pagrieziens uz Kalvāniem-Pelēču ezers-Pelēči-Pelēču muiža-5,5 km

Pelēču muiža-Pelēči-Grociški-Pelēču dzirnavas-Gornejaši-6,0 km

Gornejaši-”Jāņi”-Maskeviciški (Rumēlijas priede)-3,5 km

Maskeviciški-”Cerības”(Sapņu namiņš)-5 km

“Cerības”-Aizkalne-Korsikova-Anspoki-Preiļi-15,0 km

KOPĀ-48,5km

Maršrutā asfalta segums ir 32,5 km ceļa, grants segums – 8,5 km, uzlabots zemesceļš – 1 km un zemesceļš – 6,5 km. Turpmāk tas pats kas pirmajā variantā.

Otrajā maršruta variantā izlaižam Nīdermuižas katoļu baznīcas apskati. Šajā variantā, apskatot Pelēču muižu un izbraucot uz Preiļu – Daugavpils šosejas, dodamies pa kreisi atpakaļ uz Pelēču centru un Ārdavas ceļa krustojumā nogriežamies pa labi, un tālāk nogriežamies pa kreisi uz Aizkalni. Pēc 300 m ir kārtējais pagrieziens – šoreiz  pa labi un dodamies uz Dižkoku taku.

Pēc Dižkoku takas turpmākais maršruts uz Aizkalni turpinās tāpat kā pirmajā maršruta variantā. Pēc Aizkalnes apskates nedodamies uz Šņepstu pilskalnu, bet pa asfaltēto ceļu dodamies uz Korsikovu un caur Anspoku (Anspaku) muižu  tālāk uz Preiļiem.

 

Trešais variants

Dabā maršrutam ir oranžs marķējums

Preiļi-”Ošu mājas”-3 km

“Ošu mājas”-pagrieziens uz Kalvāniem-10,5 km

Pagrieziens uz Kalvāniem-Pelēču ezers-Kalvāni-Aizkalne-6 km

Aizkalne-Korsikova-Anspoki-Preiļi-13,5 km

KOPĀ-33 km

Maršrutā asfalta segums ir 27,5 km ceļa, grants segums – 4,5 km un uzlabots zemesceļš – 1 km. Reljefs pārsvarā līdzens – lielākais nobrauciens Anspokos uz Preiļupes ieleju, aiz kura seko pacēlums, bet kurš nav garš.  Tālāk tas pats, kas pirmajā variantā. Iepirkšanās jāplāno Preiļos vai Aizkalnē. Aizkalnē varēs iegādāties tikai pārtiku un pirmās nepieciešamības preces. Ja nepieciešams velosipēda remonts, tad biežāk nepieciešamās detaļas var iegādāties tikai Preiļos. Iespējas baudīt sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumus ir tikai Preiļos.

Ja ir jauks laiks un ir vēlme nopeldēties, tad labākās peldvietas ir pie Limankas ezera, bet šī iespēja būs jāsaskaņo ar zemes īpašniekiem. Publisku peldvietu šajā maršrutā nav.

Līdz Kalvānu pilskalnam maršruts ir tāds pats kā pirmajā variantā. Pēc Kalvānu pilskalna maršrutu tupinām taisni starp Limankas un Pelēču ezeriem. Pēc nepilniem 3 km nonākam pie Aizkalnes – Pelēču lielceļa.  Te nogriežamies pa kreisi un  pēc 2 km sasniedzam Aizkalni. Tālākais mūsu maršruts ir tāds pats kā otrajā variantā.