Apkārt Rušonam


Apkārt Rušonam Print This Post

Īss maršruta apraksts:
Viesu māja „Silmalas” – Rušonīcas pilskalns – Tilts pār Rušonīcas upīti – 6km
Tilts – Sekstu ezers – Ūbeļu līcis – Dudari – ceļš Rušonīca – Svātova – 14 km
Ceļš Rušonīca – Svātova-Svātova – 7 km
Svātova – Dunski – Muša – Blaževiču pilsk. – Geraņimova – 10 km
Geraņimova – Bērzgale – Jaunaglona – 9 km
Jaunaglona – Rušona – viesu māja „Silmalas” – 8 km
Kopā – 54 km

Maršrutā asfalta segums ir 6 km ceļa, grants segums – 18 km, uzlabots zemesceļš 19 km un zemesceļš 11 km. Reljefs līdzens. Mežā sausā laikā grūtības var sagādāt zemesceļi, jo to klātne ir irstoša pludmales smilts. Izžūstot tajā var iestrēgt velosipēdu riteņi, tā apgrūtinot pārvietošanos. Lietus var sagādāt problēmas tikai pavisam īsos atsevišķos ceļa posmos. Pārvietojoties par Daugavpils-Rēzeknes šoseju, jāuzmanās no intensīvas satiksmes, sevišķi, ja iecerēts ceļot kopā ar bērniem. Maršruts ir veicams vienas dienas laikā jebkuram veselam cilvēkam, arī bērniem vecumā no 10 gadiem. Iepirkšanās jāplāno Jaunaglonā, tomēr šeit varēs iegādāties tikai pārtiku un pirmās nepieciešamības preces. Ja nepieciešams velosipēda remonts, tad biežāk nepieciešamās detaļas var iegādāties tikai Aglonā.

Ja ir jauks laiks un ir vēlme nopeldēties, tad labākās peldvietas ir Ūbeļu līča pussalas abos krastos un pie viesu mājas „Silmalas”.

Nakšņošanas iespējas ir viesu mājā „Silmalas” Siveriņā, brīvdienu mājā „Jāņi” Sekstos, lauku mājā „Pagalmiņi” Lielajos Bernānos, lauku mājā „Trepes” un Jaunaglonas arodvidusskolas viesnīcā Jaunaglonā. Visas šīs vietas, izņemot Jaunaglonas arodvidusskolas viesnīcu, piedāvā arī iespēju nakšņot teltīs.

Rušons ir astotais lielākais Latvijas ezers un ar saviem daudzajiem līčiem un salām viens no Latvijas gleznainākajiem ezeriem. Tā platība ir 2373,0 ha, kopā ar salām 2407,0 ha. Lielākais garums sasniedz 13 km , bet platums – 5,5 km. Vidējais dziļums ir 2,9 m, bet maksimālais dziļums sasniedz 29,9 m un šī vieta atrodas Ūbeļu līča galā. Ezeram ir sarežģīta konfigurācija un gara krasta līnija. R daļa veido plašāku akavatoriju, tajā atrodas 10 aizsargājamas salas. Pavisam Rušonā ir 34 salas. Uz A Rušons sašaurinās un pāriet līkumainajā Ūbeļu līcī, kurā ir daudz gleznainu līcīšu un saliņu. To no Rušona pamatdaļas nošķir liela mežaina pussala, tāpēc šo garo līci dažkārt sauc arī par Ūbeļu ezeru.

Kā liecina arheoloģiskie pieminekļi, atradumi un rakstītie vēstures avoti, Rušonas ezera apkārtne ir bijusi ļoti sen un biezi apdzīvota. Šajā velomaršrutā daļu no šiem pieminekļiem mēs varēsim iepazīt arī klātienē.

Maršrutu ir ērti sākt no viesu mājas „Silmalas”, kas atrodas Rušona ZR daļā Siveriņā, apmēram 1 km no Daugavpils-Rēzeknes šosejas. Vienojoties ar saimniekiem šeit var atstāt automašīnas un nepieciešamības gadījumā arī pārnakšņot.

Braucienu sākam ZA virzienā pa lauku ceļu gar ezera līci. Ceļš ved pa mežu. Pabraucam garām divām mājām. Pie otrajām mājām griežamies pa labi un braucam līdz ieraugām trešās mājas. Te ir T-veida krustojums. Esam nobraukuši 1,5 km un šajā krustojumā griežamies pa kreisi un turpinām maršrutu pa meža ceļu līdz Daugavpils-Rēzeknes šosejai. Izvēlamies labāk iebrauktos ceļus-tas garantēs nokļūšanu uz minētās šosejas. Nobraukuši vēl 1,5 km esam nonākuši uz šosejas. Maršrutu turpinām pa labi un nobraukuši 0,5 km atkal nogriežamies pa labi mežā un turpinām maršrutu pa meža ceļu. Apmēram vēl pēc 0,5 km nonākam pie koka kāpnītēm, kas ved kalnup. Šeit atstājam savus velosipēdus un dodamies apskatīt Rušonīcas (Rušenīcas) pilskalnu.

Pa kāpnītēm uzkāpjam izteiksmīgā valnī un pa vaļņa kori dodamies D virzienā uz pilskalna pusi. Valnis ir šaurs ar stāvām nogāzēm. Stāvākas tās ir Rušonīcas upītes pusē, kuru ik pa laikam var manīt caur kokiem. Nogājuši apmēram 0,5 km nonākam pie Rušonīcas (Rušenīcas) pilskalna. Par pilskalna klātbūtni liecina vairāki vaļņi un grāvji, kuri mums ir jāšķērso. Pilskalna plakuma virsmas izmēri sasniedz 90 m garumu un 60 m platumu. Tam visapkārt, izņemot ZA malu, ir trīskārtīgi ierakumi un uzbērumi. Šie aprakumi kopā ar pilskalna plakumu aizņem ap 200 m garu un 100 m platu zemes nogabalu. Visvairāk mūsu senči savu roku darbu ir pielikuši pilskalna ZR pusē, kur pilskalns saplūdis ar jau minēto valni. Šeit iespējamiem uzbrucējiem bija jāpārvar 3 grāvji un tikpat uzbērumi. Visi trīs grāvji un uzbērumi pēc tam apliec pilskalna plakuma D pusi vietām pieplakdami, brīžiem atkal veidodami līdz 4 m stāvus kalna sānus. Vaļņi un grāvji beidzas A malā stāvajā Rušonīcas upītes krastā. Šai vietā upītes krasts sasniedz 16 m augstumu. Pilskalna D sāns ļoti lēzeni ieslīgst dūksnainā mežā. Cauri nocietinājumu rindām ved divas ieejas, viena no ZR un otra no D puses. Šīs ieejas labi saglabājušās un speciālistiem viegli ieraugāmas. Pavisam nesen te ir notikuši arheoloģiskie izrakumi par to liecina izrakumu atstātās bedres. VAS „Latvijas valsts meži” pilskalnu ar tā apkārtni ir sakopuši – izcirtuši lieko apaugumu, ierīkojuši kāpnītes uz Sekstu ezeru un pilskalna piekājē uzbūvējuši nojumi. Rušonīcas (Rušenīcas) pilskalnu pirmais izpētīja un uzmērīja Ernests Brastiņš 1925. gada 29. un 30. jūlijā. Aprakstu un mērījumus autors publicēja savā 1928. gadā izdotajā darbā „Latvijas pilskalni: Latgale”.)

Iepazinuši pilskalnu, no nojumes, kas atrodas pilskana pakājē, pa meža ceļu dodamies atpakaļ pie velosipēdiem un atgriežamies uz Daugavpils-Rēzeknes šosejas. Te pagriežamies pa labii un dodamies Rēzeknes virzienā. Pēc 0,5 km šķērsojam Rušonīcas upīti aiz kuras ir automašīnu stāvlaukums. Blakus automašīnu stāvlaukumam, apmēram pēc 20 metriem mežā atrodas obelisks Latvijas brīvības cīņu dalībniekiem – 3. Jelagavas kājinieku pulkam, kas Latgales atbrīvošanas cīņu laikā 1920. gadā šeit cīnījās ar lieliniekiem. Piemineklis tika atklāts 1936. gada 16. augustā, tā meta autors ir inženieris Zilēvičs. Pēc 2. pasaules kara obeliska augšējā daļa tika nogāzta. 1988. gada vasarā tā tika novietota atpkaļ. Piemineklī iecirstas rindas: „3. Jelgavas kājnieku pulka cīņu vieta uzvaras gājienā pa Latgali. 1920.16.I. Mēs nesām sauli, brīvību un patstāvību Latvijai.”

Savulaik obelisks tika uzbūvēts šosejas malā, bet uzbūvējot jauno tiltu un ceļu obeliskam var pabraukt garām to pat neievērojot. Diemžēl arī par norādēm neviens nav parūpējies. No maršruta sākuma esam nobraukuši apmēram 6 km.

Pēc obeliska apskates pa šoseju pabraucam 300 m uz priekšu un pirmajā krustojumā nogriežamies pa labi un turpinām maršrutu pa labu grants ceļu.

Nobraukuši 1,4 km nonākam ceļu krustojumā, kurā ir norāde uz brīvdienu māju „Jāņi”. Šis ceļš gan ved strupceļā, tomēr būtu vērts iebraukt, jo nobraucot 1,2 km var papriecāties par ainavām, kas paveras uz Sekstu ezeru un Rušona ezera Sekstu līci. Pāri Sekstu ezeram Z pusē mežā manāmas Rušonīcas (Rušenīcas) pilskalna kontūras. Atgriežamies uz grants ceļa un maršrutu turpinām līdz nākošajam krustojumam. Krustojumā griežamies pa labi. Šis ceļš ved uz pussalu, kuru no vienas puses ieskauj Rušona ezera Ūbeļu līcis, bet no otras puses paša Rušona ūdeņi.

Šis ir maršruta viens no skaistākajiem posmiem. Pussalu klāj skaisti priežu meži, lai gan atsevišķās vietās tie ir krietni pacirsti. Pussalas šaurumā ceļš ved cieši gar Rušona ezeru un Ūbeļu līci. Rušona ezera krastā ir ierīkota neliela atpūtas vieta. Te var arī ērti nopeldēties, jo ezera gultne ir klāta ar baltām smiltiņām un dziļāks kļūst ļoti pakāpeniski. Piebraucot pie Ūbeļu līča paveras skaisti skati uz daudzajiem mežu ieskautajiem līčiem. Padomju laikos šo pussalu bija ļoti iecienījuši tā laika Ļeņingradas iedzīvotāji, kas šeit ieradās ar savām automašīnām un teltīs dzīvoja nedēļām ilgi. Vēsturiski šo pussalu apdzīvo vecticībnieki. Protams, tā pat kā visā Latgalē, arī šeit iedzīvotāju skaits ir samazinājies un ir daudz pamestu māju. Pagriežoties pa ceļu, kas ved gar Ūbeļu līča D krastu, kalna galā mēs nonākam pie Dudaru kapiem. Šeit var apskatīt vecticībnieku kapu kultūru un tradīcijas.

Tālāk pa mežu izbraucam loku pa pussalas vidieni un atgriežamies uz mums pazīstamā ceļa pa kuru atgriežamies krustojumā un maršrutu turpinām pa labi. Maršrutā kopumā esam veikuši 20 km (19,6 km).

Ceļš ir labs ar atjaunotu grants segumu, tāpēc pārvietošanās grūtības nesagādā. Pēc 1,4 km ceļš šķērso grāvi, vai nelielu upīti. Upīte ietek Gadrinkas ezerā, kuru caur krūmiem var saskatīt labajā pusē. Lai labāk piekļūtu pie ezera mums jāpabrauc nedaudz uz priekšu un jāpagriežas pa labi jāuzbrauc nelielā kalniņā un tad atkla pa labi līdz nonākam līdz vietai kur var piekļūt pie ezera.

Tā kā Gadrinkas ezers atrodas mežu vidū tā ūdens ir ļoti tīrs, par ko liecina baltās ūdensrozes, kas te zied vairumā. Ezera vidējais dziļums ir tikai 1 m, bet maksimālais dziļums 1,7 m. Gadrinkas ezers ir savienots ar Diunokli, kas faktiski ir Ūbeļu līča līcis, kas no paša Ūbeļa līča ir atdalīts ar 200 m garu šaurumu.

Papriecājušies par Gadrinkas ezeru, atgriežamies uz lielceļa un turpinām maršrutu. Šis ir neapdzīvots un vientuļš posms, tāpēc ne reti ir gadījumi, kad ceļu šķērso kāds meža dzīvnieks.

Pēc 1,6 km pa labi redzamas ēkas un niedrēm aizaudzis dīķis, šīs ir Kirkiliškas. Esam iebraukuši Pušas pagastā. Vēl pēc 0,4 km šķērsojam Pušicas upīti.

Ceļš turpinās caur mežu un pēc 1,1 km nonākam pie Mušas dīķiem. Dīķos ūdens ir nolaists un tie ir aizauguši ar niedrēm un vietām sāk aizaugt arī ar krūmiem. Vēl pēc 0,9 km nonākam pie Maltas-Priežmales ceļa. Kopumā no maršruta sākuma esam veikuši 26 km (25,83 km).

Šķērsojam augstāk minēto ceļu un dodamies aplūkot Svātovas ezeru. Svātovas ezers ir otrs lielākais Pušas pagasta ezers. Tā platība sasniedz 133 ha, lielākais dziļums – 6,1 m. No lielceļa līdz ezeram ir jānobrauc 500m. Ezera krasti ir lēzeni un zemi, vietām kūdraini, gultne ir līdzena un dūņaina. Apskatījuši ezeru atgriežamies uz lielceļa un maršrutu turpinām Priežmales vai D virzienā. Joprojām ceļu ieskauj meži, bet pēc 2 km mežs beidzas un izbraucam klajumā. Esam izbraukuši ne tikai no Pušas pagasta, bet arī no Rēzeknes novada un esam iebraukuši Aglonas novada Kastuļinas pagastā. Vēl pēc 0,7 km pa labi ir ceļš pa kuru mums ir jānogriežas. Esam nobraukuši 30 km.

Turpinām maršrutu un pēc 0,7 km paveras skaists skats uz Mušas ezeru. Apliekuši Mušas ezera D galu nonākam pie tiltiņa. Upīte, kuru šķērsojam savieno Geraņimovas Ilzas ezeru ar Rušonu ezeru. Noejot no ceļa pa kreisi pēc dažiem metriem var nokļūt pie Geraņimovas Ilzas ezera Z gala, kas vasarā ir stipri aizaudzis ar ūdenszālēm. Aiz upītes ceļš strauji pagriežas pa kreisi un iet paralēli Geraņimovas Ilzas ezeram. No paša ezera gan ir grūti ko saskatīt, jo ezers atrodas dziļā iegultnē. Geraņimovas Ilzas ezers ir piektais dziļākais Latvijā. Tā maksimālais dziļums sasniedz 43 metrus.

No tiltiņa nobraukuši apmēram 2,2 km pa labi ir lauku ceļiņš pa kuru nogriežamies un dodamies uz Blaževiču pilskalnu. Līdz pilskalnam jānobrauc apmēram 0,8 km. Lūk kā pilskalnu apraksta Ernests Brtastiņš savā 1928. gadā izdotajā grāmatā „Latvijas pilskalni: Latgale”. Teksts ir saglabāts oriģinālajā stilā: „1 km Blaževiču ciema dienvidos, kur pussala vistālāk izvirzās četrstūrī pret rietumiem, atrodas 12 m augsts neliels uzkalns, to sauc par „Gorodoku” un viņš pieder minētam Blaževiču ciemam (Kapiņu pag., Daugavpils apr.).

Šim pilskalnam līdzens plakums, iegareni apaļā veidā 65 m garš, 40 m plats. Sāni visaugstāki un kraujāki rietumpusē, kas vērsta pret Rušonu ezeru. Austrumu sāni no dabas bijuši lēzeni un tāpēc tie kādreiz bijuši aizsargāti terasēm jeb ribiņām. Šie zemju darbi tagad jau noarti, jo plakumā ir druva. Tikai terasu gali vēl atlikuši kalnam ziem.-austr. pusē.

Ieeja vairs nav noteicama, bet tā varējusi būt tikai lēzenajā austrumsānā.

Plakuma ziem. gals, kas pamests atmatā, apaudzis sīku mežu. Stāvā rietumpuse kokiem neapaugusi un viņas stāvums raženi izskatās. Plakuma dienvidus puse uzarta un tā uzvandīta augšā melna mītņu kārta ar dauzītiem akmeņiem un visdažādākām lauskām. Lauskas biezas un plānas, virpotas un lipinātas, rotātas un nerotātas. Redzams, ka šis pilskalns bijis apdzīvots ilgāku laiku.

Kāds sirmgalvis stāstījis, ka „Gorodokā” kašņājoties, bērni atraduši arī dažas metala ķēdītes un gredzentiņus. Tomēr arumos neko tamlīdzīga nevarējām atrast.”

Tā raksta Ernests Brastiņš. Kā pašreiz izskatās Blaževiču pilskalna apkārtnē, par to varēs parliecināties katrs pats šeit iegriežoties un apskatoties.

Pēc pilskalna apskates atgriežamies uz ceļa un dodamies Geraņimovas virzienā kuru pēc 0,8 km to sasniedzam.

Geraņimovas muiža līdz 1. pasaules karam bija izcila ampīra stila pils, kas padomju laikā pārbūvēta par psihoneiroloģisko slimnīcu. Mūsdienās to apsaimnieko sociālās aprūpes centrs „Krastiņi”. Saglabājies arī Geraņimovas muižas parks ar liepu aleju.

Krustojumā, kur sazarojas trīs ceļi, mums ir jābrauc taisni-pa mazāk lietoto. Nobraucot pa šo ceļu apmēram 1 km esam nonākuši pie šauruma, kas atdala Rušona ezeru no Biržkalna (Kapiņu, Bērzgales) ezera. Kopumā maršrutā esam nobraukuši 38 km (37,7)

Pārbraucam pa tiltiņu pār šaurumu un pa lauku celiņu garām mājām dodamies tālāk līdz sasniedzam lielceļu. Līdz lielceļam Jaunaglona-Kapiņi ir jānobrauc aptuveni 1 km. Lietainā laikā šis ceļa posms varētu būt dubļains, bet ar velosipēdiem viegli izbraucams.

Uz lielceļa nogriežamies pa labi un turpinām ceļu līdz Bērzgales katoļu baznīcai, kura labi saskatāma no ceļa.

Bērzgales katoļu baznīca ir viena no skaistākajām koka baznīcām Latvijā un viens no interesantākajiem Latgales koka arhitektūras pieminekļiem. Tā ir vecākā visā Aglonas novadā. Baznīcas celtniecību ierosināja un vadīja toreizējais šīs draudzes prāvests Stefans Mickevičs. Pamati baznīcai tika likti 1744. gadā, pabeidza celt 1750. gadā un iesvētīja 1751. gadā Livonijas bīskaps Jozefs Domings de Kozeļskis-Puzika kā Dieva aizgādības un Sv. Stefana un Sv. Laurencija aizbildniecības baznīcu. Naudu baznīcas celtniecībai deva Rēzeknes novada muižnieki Sokolovski un Viļņas prelāts Heronims Oskerko, kam piederēja Eisbahovas muiža. Baznīcu cēla paši zemnieki. Tā ir celta no baļķiem, kas ir apšūti ar dēliem. Baznīcā ir apskatāmi 32 mākslas pieminekļi. Saglabājies 18. gs altāris un ērģeļu prospekts. Pagalmā apskatāms atsevišķi stāvošais 19. gs celtais zvanu tornis.

Pēc baznīcas apskates turpinām maršrutu Jaunaglonas virzienā. Pēc 4,7 km nonākam Jaunaglonā.

Līdz 1927. gada Jaunaglonu sauca par Kameņecu. Te atrodas bijušās Kameņecas muižas ansamblis – dzīvojamā ēka, kapella, staļļi, ar apkārtējo mūri. Tas viss ir 18.gs arhitektūras piemineklis. Muižas pils celta 1875. gadā neogotikas stilā. To apdzīvojušas Felherzamu, tad Pavloviču un Reutu dzimtas.

Sākotnēji pils tika celta kā trīsstāvu ēka, vēlāk Reuta laikā pārbūvēta. Ēkai sānos bija uzbūvēts 7 m augsts tornis, no torņa tika novēroti strādnieki. Muižu ieskauj 7,5 ha plašs parks ar svešzemju koku un krūmu stādījumiem. 1929. gadā šeit iekārtots sieviešu klosteris un ģimnāzija, 1940. gadā mehanizācijas skola. Pēc neatkarības atjaunošanas to savā īpašumā atguva Aglonas katoļu draudze, kas arī šo pili apsaimnieko.

No muižas pils R virzienā atrodas Kameņecas HES. Sākotnēji uz Tartakas upītes 1833. gadā tika uzceltas dzirnavas, bet 1930. gadā Aloizs Broks uzsāka celt elektrostacijas būvi, jo bija nepieciešams apgaismot klostera un ģimnāzijas ēkas. 1947. gadā spēcīgu lietusgāžu rezultātā ūdens līmenis stipri pacēlās un aizsprosts tika sagrauts, jo visas iekārtas lielāko tiesu bija no koka un nolietojušās. 1948. gada 5. novembrī tika atklāta atjaunotā HES, kuru uzcēla 34 dienās. HES deva strāvu Aglonas un Jaunaglonas apkārtnei līdz 1960. gadam. 1960. gadā HES demontēja, jo bija uzcelta Ciriša HES.

Muižas parkā aiz Kameņecas HES slūžām ieliņas malā atrodas Kameņecas Lielais akmens, kura garumas ir 3,2 m, platums 2,7 m, augstums 1,5 m. Akmens vienā sānu plaknē taisnstūrveida ierāmējumā poļu valodā iekalts mūsdienās vairs gandrīz nesalasāms teksts. Latviski tas skan šādi:

„Ar svētā tēva (domāts pāvests) Klemensa XIII atļauju 1766. gadā. Un uz šīs Pētera klints būvēta kapella pēc mūsu zemē esošās Romas katoļu ticības parauga. Tā pārnesta uz muižu un tas akmens tai deva nosaukumu Kameņeca („Kamieniec”)”.

Šis uzraksts norāda, ka uz akmens vai pie tā bijusi katoļu kapella – lūgšanu nams. Mūsu gadsimta sākumā pierakstītie nostāsti apliecina, ka tiešām uz akmens bijusi baznīca , kurā varējuši saiet vairāki desmiti cilvēku. Iespējams, ka kapella nav būvēta tieši uz akmens un tas atradies kapellas iekšpusē. Citos nostāstos teikts, ka zibens akmeni sašķēlis divās daļās un kapella sagruvusi. Tomēr Kameņecas Lielajam akmenim ir arī kultakmeņiem raksturīga pazīme – tā augstākajā vietā iekalts regulārs cilindrisks iedobums (diametrs 30 cm, dziļums 30 cm). Domājams, ka sākotnēji akmens tiešām bijis pagānu svētnīcas sastāvdaļa. Ieviešot kristīgo ticību, kas Latgalē aktivizējās 17. gs sakarā ar jezuītu darbošanos, senās svētnīcas vietā ierīkoja kapellu.

Aiz Jaunaglonas HES pussalā Rušona ezera krastā atrodas tā sauktais karātavu kakts. 1905. gada pavasarī muižu postīšanā un muižnieku mežu ciršanā Aglonas apkārtnē piedalījās zemnieki no Jasmuižas un Kapiņu pagasta 16 sādžām. Muižnieku ziņojumu satraukts un izbiedēts, apspiest nemierus Daugavpils apriņķī ieradās pats Vitebskas gubernators ar septiņām rotām zaldātu. Jebkuru uzstāšanos pret muižniekiem bargi apspieda. Līdz 1930. gadam Karātavu kaktā auga liela priede, tā saucamā „Karātavu priede”, pie kuras kārti nepaklausīgie Kameņecas un arī citu muižu zemnieki, kā arī no Polijas atdzītie dumpinieki. Priedi vēlāk nozāģēja un vietējie ļaudis to uzskatīja par pieminekli, kas atgādinājis par muižnieku patvaļu. Netālu no bijušās Karātavu priedes vietas 1978. gadā tika uzstādīts piemiņas akmens ar uzrakstu „1905. gada revolucionāru soda vieta”.

Lai iepazītu Jaunaglonu un tās vēsturiskās vietas, pa ciemu nāksies nobraukt apmēram 2,5 km. Pabeiguši apskati atgriežamies uz lielceļa un pa labi dodamies Rušonas virzienā. Drīz vien jau priekšā tālumā saskatāms Rušonas baznīcas baltais tornis, pa labi var priecāties par Rušona ezera ainavām Pabraucam garām Kristapiņu kapiem un pēc brīža nonākam pie Rušonas baznīcas. No Jaunaglonas esam veikuši 4 km.

Kā liecina arheoloģiskie pieminekļi un atradumi un rakstītie vēstures avoti Rušonas novada centrs bija Rušona (Vecrušona). Tā ir vieta, kur mēs pašlaik atrodamies. 1456. gadā minēta Rušonas muiža, kura piederējusi Johannesam Rēbinderam. Rušonas novadā ietilpa arī Aglona ar apkaimi. Aglonas nosaukums vēstures avotos parādās tikai 18. gs.

16. gs celta pirmā Rušonas koka baznīca, viena no vecākajām Latvijā. Jaunu koka baznīcu Rušonā vecās baznīcas vietā 1677. gadā uzcēla jezuīti ar muižnieku Sokolovsku-Korabu atbalstu. 1766. gadā tās vietā Rušonas muižas īpašniece Ieva Selicka uzcēla jaunu koka baznīcu un klosteri, bet 1816. gadā par Ievas Selickas līdzekļiem ir uzcelta tagadējā Rušonas mūra baznīca ar klostera kompleksu. Baznīcā atrodas 4 mākslas pieminekļi, bet tās pagrabos savulaik apglabāti mūki.

Rušonas novads senatnē ir bijis ne vien ievērojams latgaļu administratīvais un ekonomiskais, bet arī garīgais centrs Te ir daudz vietu, ko sauc par svētvietām, kulta vai upuru vietām. No šejienes Rušonā ir redzama Lielā (Upursala) sala ar tajā esošo Upurakmeni. Vistuvāk krastam atrodas Liepu sala, kurā ir arheoloģijas piemineklis – apmetne. Te pat netālu ir Kurtoša pilskalns. Tas viss liecina par šīs vietas seno uzplaukumu. Vēsturiskajā literatūrā rakstīts, ka Rušona, caur kuru gājis starptautiskais tirdzniecības ceļš kā apdzīvota vieta izaugusi tik liela, ka tai bijušas pat miesta tiesības.

Labajā pusē starp caļu un Rušonu redzam vērienīgus labiekārtošanas un atjaunošanas darbus. Šeit privātīpašnieks atjauno Rušonas (Vecrušonas) muižas ēku un apkārtni.

Rušonas katoļu baznīcu ar Rušonas muižu savieno 218 m gara liepu aleja, kas gan ir cietusi vētru laikā. Rušonas muižas pils ir celta 1903. gadā. Tā ir vienstāva mūra ēka ar divu stāvu centrālo daļu. Rušonas muižas pils ir celta neorenesanses arhitektūras stilā un to iekļauj skaists parks, kurš gan gadu gaitā ir stipri nolaists. Jācer ka jaunie īpašnieki arī parku sakops.

Tātad līdz Rušonas baznīcai maršrutā esam veikuši 51 km. Pie baznīcas griežmies pa labi un taisni turpinām maršrutu.

Pēc aptuveni 1,3 km kreisajā pusē ir redzamas mājas. Aiz šīm mājām var pamanīt Lielo Kurtoša ezeru. Te pat ir arī Kurtoša pilskalns. Pilskalnu jau no senām dienām apstrādā, tāpēc tas daļēji zaudējis savu kultūrvēsturisko nozīmi. Arī vizuāli to grūti atšķirt no kopējās ainavas.

Šis ir pēdējais apskates objekts mūsu maršrutā un vēl pēc 1,2 km esam nonākuši mūsu maršruta sākuma punktā, kas šoreiz ir arī finiša punkts. Kopumā esam nobraukuši apmēram 54 km.