Aizkalne – Rušons – Preiļi


Aizkalne – Rušons – Preiļi Print This Post

Dabā maršrutam ir dzeltens marķējums

Piedāvāto velomaršrutu aktīvi velobraucēji var veikt vienas dienas laikā. Nesteidzīgāki braucēji to var sadalīt divu dienu braucienā, pārnakšņojot atpūtas bāzē “Silmalas”. Šis maršruts ir savienojams ar dažādu variantu 4. un 5. maršrutu. Ja aktīvi velobraucēji ir ieplānojuši divu dienu ceļojumu, tad iesakām šo maršrutu apvienot ar 4. maršruta 1. variantu. Šajā gadījumā jūs pilnībā izbaudīsiet Latgales dabas daudzveidību un kultūrvēsturisko mantojumu.

Maršrutā jūs iepazīsiet 8 ezerus, tai skaitā astoto lielāko Latvijas ezeru – Rušonu, 4 pilskalnus, 4 dievnamus, divu ievērojamu Latvijas karavadoņu piemiņas vietas, Raiņa jaunu dienu zemi un daudzus citus interesantus objektus un vietas.

Aizkalne-Kastīre- 7,6 km

Kastīre-Gelenova-Šaures- 6,0 km

Šaures-Rušona-Sīveriņa- 8,4 km

Sīveriņa-Rušenīcas pilskalns-Rušenīca-Krupeniški-Ondzuļi-11,7 km

Ondzuļi-Kategrade-Sedeži-Stupāni-Ludvigova-9,1 km

Ludvigova-Kankuļi-Lietavnieki-Preiļi-8,7 km

KOPĀ-51,5km

Maršrutā asfalta segums ir 5,8 km ceļa, grants segums 19,1 km, uzlabots zemesceļš 14,3 km un zemesceļš 12.3 km. Reljefs pārsvarā līdzens. Vairāk kāpumu un nobraucienu ir maršruta posmā no Ondzuļiem līdz Preiļiem. Lietainā laikā vai pēc lietavām zemes ceļi, pateicoties Latgales mālam, vietām var būt dubļaini un slideni. Savukārt sausā laikā uz grantētajiem lielceļiem veidojas „trepe” – sevišķi posmā Šaures-Rušona. Iepirkšanās jāplāno Aizkalnē vai Kastīrē. Sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumu sniedzēju šajā maršrutā nav. Ieteicams nodrošināties ar nepieciešamākajām velosipēdu rezerves daļām, jo maršrutā tās iegādāties nebūs iespējams.

Labākās peldvietas ir pie viesu mājām. Bicānu ezera krastā tādas ir divas – “Ēdene”  un “Šaures”, Rušona ezera krastā – Rušonas muiža un atpūtas komplekss “Silmalas”. Te ir ierīkotas nelielas ērtas peldvietas. Pelde pirms tam jāsaskaņo ar īpašniekiem.

 

Maršrutu sākam pie Aizkalnes Romas katoļu baznīcas. Vietā, kur atrodas tagadējā baznīca, 1710. gadā tika uzcelta pirmā koka baznīca, kura dēvēta par Šrēdera muižas kapelu, jo muiža piederēja Šrēderam. 1782. gadā kā Jasmuižas īpašnieks minēts Osips Šadurskis. 1815. gadā ap šo baznīcu muižkungs Ksaverijs Šadurskis uzcēla jaunu dievnamu, veltītu Svētā Krusta paaugstināšanas godam. Tas bija taisnstūrveida 24 metrus garš, 12 metrus plats nams. Uz pīlāriem pie gala durvīm balstījās lievenis, zem kura uz sienas bija uzgleznoti Svētā Pētera un Svētā Pāvila attēli. Baznīca bija bez torņa. Tāda tā pastāvēja līdz 1926. gadam, kad prāvesta Ostrovska darbības laikā baznīcu nojauca, atstājot tikai mūrus, un sāka pārbūvi. Lai piebūvētu kapelas, tika izlauztas sānu sienas 9 metru platumā, vēlāk katrā sānā izbūvējot 9 metrus platu un 3 metrus garu kapelu. No priekšpuses dievnams tika pagarināts par 6 metriem, virs pagarinājuma uzliekot nelielu tornīti. No iepriekšējās baznīcas iekšējā iekārtojuma paturēja tikai lielo altāri, divus biktskrēslus, skulptūru un gleznu ar Svētā Jura attēlojumu, pārējo inventāru iegādājās no jauna. Apkārt baznīcas dārzam ir laukakmeņu mūra žogs un ķieģeļu laukakmeņu vārti. Baznīcas priekšā ir piemiņas akmens politiski represētajiem aizkalniešiem.

Iepretim baznīcai, ceļu krustojumā, kreisajā pusē, ir apskatāms vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis – Aizkalnes krogs, kas, protams, nedarbojas, tomēr apstiprina sen zināmo klasisko patiesību – pretī baznīcai – krogs!

Tālāk dodamies uz blakus esošo Aizkalnes pareizticīgo baznīcu. Lai arī Aizkalnes pagasts pēc kultūras un valodas ir latvisks, tomēr par krievu tirgotāja Grigorija Kuzņecova, kurš Jasmuižu no Viktora Šadurska bija nopircis ap 1880. gadu, krievu valdības, un G. Kuzņecova  dēla Ņikitas līdzekļiem 1904. gadā tika uzcelta Aizkalnes pareizticīgo baznīca. Pareizticīgo te bija pavisam maz. 1938. gadā draudzē bija 142 pareizticīgie, kas dzīvoja tuvākā un tālākā apkaimē, pat līdz 20 km tālu. Baznīca izceļas ar savu īpatnējo Bizantijas stilu. Baznīcā atrodas daudz vērtīgu gleznu, altāris, gobelēni un grāmatas, kā arī reliģiskajās ceremonijās lietojamie priekšmeti, kuriem piemīt liela mākslas un kultūrvēsturiskā vērtība. Lielākā daļa šo priekšmetu ir 17.-18. gs. Sanktpēterburgā darināti mākslas darbi.

Tālāk dodamies uz Raiņa muzeju “Jasmuižu”. Pa ceļam ir apskatāma bijušā Aizkalnes skola, kultūras nams un pagasta pārvaldes ēka. Interesanti, ka pagasta pārvaldes ēka, kultūras nams un vēl dažas ēkas ir uzbūvētas uz Aizkalnes senkapiem.

Aizkalnes ievērojamākais un pazīstamākais apskates objekts ir Raiņa muzejs “Jasmuiža”, kas izvietojies bijušajā Jasmuižas muižā. Kad Raiņa tēvs Krišjānis Pliekšāns 1883. gadā sāka saimniekot Jasmuižā, tā atradās Vitebskas guberņas Daugavpils apriņķī, un muižas īpašnieks bija Dinaburgas 2. ģildes tirgotājs Grigorijs Kuzņecovs, no kura to nomāja K. Pliekšāns. Pliekšānu ģimene Jasmuižā nodzīvoja līdz 1891. gadam. Kuzņecovu dzimta Jasmuižā saimniekoja līdz 1949. gadam.

No 1949. līdz 1960. gadam Jasmuižā bija kolhoza “Rainis” kantoris, darbinieku dzīvokļi, Aizkalnes ciema padome, muižas kūtīs atradās kolhoza zirgi un govis.
1964. gadā Jasmuižā nodibināts sabiedriskais muzejs, bet 1966. gadā tas kļuva par Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja (no 2001. gada – VA Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja) filiāli.
Jasmuižā topošais dzejnieks Rainis pavadīja savas ģimnāzista un studenta brīvdienas. Šajā posmā Rainis ne tikai daudz lasīja pasaules klasiķu darbus, bet arī nopietnāk pievērsās dzejai, dramaturģijai, tulkošanai, rakstīja dienasgrāmatu, kurā atspoguļojas Jāņa Pliekšāna tā brīža pretrunīgās izjūtas, sevis meklējumi, kā arī Pliekšānu ikdiena un sadzīve Jasmuižas muižā.

Rekonstruētajā bijušajā muižas pārvaldnieka dzīvojamajā mājā ierīkota ekspozīcija “Raiņa ģimnāzijas un studiju gadi”. Muzejā skatāma plaša Latgales keramikas ekspozīcija.
1974. gadā no Silajāņu Šembeļiem uz Jasmuižu pārvesta un 1999. gadā rekonstruēta Latgales keramikas vecmeistara Andreja Paulāna darbnīca un ceplis, kur var iepazīt vidi un apstākļus, kādos novada podnieki strādājuši XIX gadsimta beigās un XX gadsimtā. Te (noteiktos datumos) tiek demonstrēts keramikas apdedzināšanas process malkas ceplī.

Jasmuižā var baudīt Latgales novada krāšņo dabu, pastaigājoties pa seno muižas parku Jašas upītes krastos. Muzeja teritorijā atrodas brīvdabas estrāde, kur vasarā notiek dažādi pasākumi: teātra izrādes, koncerti, zaļumballes.

Pēc muzeja apmeklējuma dodamies pa ceļu pāri Jašas upītei un nogriežamies pa kreisi. Pēc 860 m, aiz bijušajām darbnīcām, ceļa kreisajā pusē, ir lauku sēta. Iepretim šai mājai ir vieta, kur bija uzstādīta plāksne ar uzrakstu “Rainis”. Par sava pseidonīma – Rainis – vēsturi dzejnieks ap 1920.gadu savam biogrāfam un kopoto rakstu sastādītājam A. Birkertam pastāstījis sekojošo: “Mans pseidonīms man atrasts gadus 25 atpakaļ. Man ļoti patika senlatviešu vārdi, latgaliešos, kur es dzīvoju jaunībā, es daudz tādu dzirdēju, no visiem man visvairāk iepatikās šis, kuru es lasīju vienā Latgales pagastā uz ceļa stabiņa, ar kādiem mēdz apzīmēt zemniekiem taisāmos lielceļa gabalus. Tātad redzat, ka mans vārds no lielceļa uzlasīts pašā neskartākajā Latvijā, un kas viņu nes tam arī pa lielceļiem jāstaigā. Es to vārdu pieņēmu, kad man bija jāparaksta pirmās drukātās rindiņas un tā man viņš palicis”.

Zemnieks Andrejs Rainis, kura uzvārdu Jānis Pliekšāns izvēlējās par savu paliekošo pseidonīmu, dzīvoja Jasmuižas pagasta Zeiliņos (tagad Rušonas pag.), un viņam bija jālabo lielceļa Jasmuiža-Kastīre 0,5 līdz 0,6 km garš ceļa posms, kas sākās pie šīm mājām un stiepās Kastīres virzienā.

Turpinot maršrutu, pēc 670 m nonākam pie trīs ceļu krustojuma. Pa labi ceļš ved uz Kastīri, pa kreisi uz Otrajiem Vucāniem, bet taisni uz Šņepstiem – mums jādodas Kastīres virzienā. Pēc 4,33 km esam nonākuši pie Preiļi – Aglona šosejas. Aiz šosejas jau sākas Kastīres ciems. Dodamies taisni cauri ciematam un pēc 620 m nonākam pie stenda, kas veltīts Jāzepam Baško. Pirms tam, ja ir interese, aiz šosejas pirmajā ielā (Upes iela) pa kreisi var doties apskatīt Kastīres Soda kalnu, kas ir vietējas nozīmes arheoloģijas piemineklis un sena nepaklausīgo ļaužu sodīšanas vieta. Soda kalns atrodas 330 m no Kastīres galvenās (Liepu) ielas pie tilta  kreisajā pusē,  Jašas upes labajā krastā. Vieta gan ir apaugusi ar kokiem un blakus ir privātā apbūve. Kastīrē vēl ir apskatāma Kastīres muižas saimniecības ēka. Šajā arhitektūras piemineklī padomju laikos ir veikta pārbūve – piebūvēts neizteiksmīgs otrais stāvs, kas faktiski šo pieminekli padara nevērtīgu.

Nešaubīgi Kastīres ievērojamākais cilvēks, kas kādreiz dzīvojis Kastīrē, ir Jāzeps (Jezups) Baško (1889. 9. I-1946. 31. V) – militārais darbinieks, kara lidotājs, aviācijas zinātnieks, ģenerālis, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Viņš sarakstījis pirmās grāmatas par aviāciju latviešu valodā.

Jāzeps (Jezups) Baško dzimis 1889. gada 9. janvārī Daugavpils apriņķa Jasmuižas pagasta (tagad Rušonas) Kastīrē zemnieku daudzbērnu ģimenē. Jāzeps bija jaunākais no bērniem. Spītējot nabadzībai, vecāki ļāva Jāzepam apmeklēt skolu – sākumā Jasmuižas pamatskolu, pēc tam arī Preiļu divgadīgās skolas pilnu kursu. 1908.gadā Jāzeps beidza Belostokas reālskolu ar izcilību, neskatoties uz smagajiem dzīves apstākļiem. Tālāk viņš izglītojās Pēterburgas karaskolā, Virsnieku gaisa kuģniecības skolā un Gatčinas aviācijas skolā.

Pirmā pasaules kara laikā Jāzeps Baško bija pasaulē lielākā bumbvedēja “Iļja Muromietis” komandieris un eskadras nodaļas priekšnieks. Ar “Iļju Muromieti” veicis 114 kaujas lidojumus, tas ir, viens pats apmēram trešdaļu no visa Krievijas bumbvedēju kaujas lidojumu skaita Pirmā pasaules kara laikā. Ar lidmašīnu ”Iļja Muromietis” viņš sasniedza 4 pasaules aviācijas rekordus. Jāzeps Baško tika apbalvots ar visiem tā laika Krievijas ordeņiem – 4 Jura krustiem, Jura ordeni, Jura ieroci, 2 Vladimira, 2 Staņislava, 3 Annas ordeņiem. Kopumā J.Baško tika atzīts par izcilāko bombardētāju pasaulē un par vienu no izcilākajiem pasaules lidotājiem vispār – ne velti viņa vārds ierakstīts Luija Blerio Zelta grāmatā (Parīzē), t.i., pasaules labāko lidotāju Zelta grāmatā.

1921.gadā Jāzeps Baško atgriezās Latvijā un kļuva par vienu no Latvijas aviācijas izveidotājiem. 1922. gadā tika iecelts par aviācijas diviziona komandieri, vēlāk par Latvijas armijas aviācijas priekšnieku. 1940. gadā paaugstināts par ģenerāli.

Ražīgs bija viņa darbs militārajā rakstniecībā: viņš ir sarakstījis daudzas speciāla rakstura grāmatas, rakstus periodiskajā presē – „Latvijas Kareivī”, „Spārnotajā Latvijā”, „Aizsargā” u.c. Tapa arī jaunas grāmatas – „Aviācijas taktika”, „Aviācijas darbība piemēros” u.c. Viņš bija arī „Latviešu konversācijas vārdnīcas” līdzstrādnieks un tai devis lielāko daļu rakstu par aviāciju un gaisa kuģniecību.

1940.gadā J. Baško pensionējās un atgriezās dzimtajā pusē, lai piepildītu seno sapni par atpūtu dzimtajā novadā. 40.gados abas okupāciju varas mēģināja izmantot J. Baško darbam savā pusē, taču viņš no visiem amatiem atteicās. Jāzeps Baško mira 1946.gada 31.maijā 57 gadu vecumā, un apbedīts dzimtajā ciemā Eikša kapos. Savu māju, ko viņa ģimene cēla piecpadsmit gadus, Jāzeps novēlēja vietējās skolas vajadzībām.

Sakarā ar Jāzepa Baško simtgadi, piedaloties Latvijas kara aviācijas veterāniem, pie viņa mājas Kastīrē 1989. gada 27. maijā atklāts piemiņas akmens.

 

 

 

 

 

 

Apskatījuši Jāzepa Baško māju un piemiņas akmeni, dodamies tālāk. Nedaudz aiz skolas, ganībā, ceļa labajā pusē, ir apskatāms Lielais Kastīres dižozols, kura apkārtmērs sasniedz 7,3 m. Laika zobs ozolu ir krietni apskādējis, un pašlaik tam ir dzīvi trīs lieli zari. Labs orientieris ir ceļa labajā malā esošais krucifikss, pie kura var atstāt velosipēdus un doties apskatīt dižozolu. Ceļa pretējā pusē, aiz ūdenstorņa, atrodas vietējās nozīmes arheoloģiskais piemineklis – Kastīres senkapi. No maršruta sākuma esam veikuši 7,57 km.

 

 

 

Maršrutu turpinām taisni un pēc 1,2 km nonākam pie ceļa krustojuma pa labi. Šeit ir redzama lauku sēta un Eikša ezers. Braucot pa šo ceļu, aiz minētās lauku sētas ezera krastā nonākam pie kapiem. Šie ir Eikša kapi, kur apglabāts slavenais latviešu lidotājs, ģenerālis Jāzeps Baško un viņa sieva Jevdokija.

Atgriežamies uz ceļa un turpinām maršrutu. Apmēram pēc 600 m esam šaurākajā vietā, kas atdala Jašezeru no Eikša ezera. Pa labi ir Eikša ezers, bet pa kreisi, lielākais – Jašezers.

 

 

 

Jašezers (Jāšezers) vai Jaša ezers atrodas Latgales augstienes Feimaņu paugurainē, 149 m vjl. Tā platība kopā ar salu sastāda 97,8 ha. Garums Z-D virzienā – 1,6km, lielākais platums – 0,8 km. Vidējais dziļums sasniedz 2,8 m. Lielākais dziļums konstatēts ezera D galā un sasniedz 4,1 m. Jašezers kopā ar blakus esošo Bicānu ezeru iekļauts dabas liegumā „Jašas un Bicānu ezers”.

 

 

 

 

Eikša ezers atrodas Latgales augstienes Feimaņu paugurainē, 151 m vjl, morēnieplakā. Ezera platība sasniedz 55,4 ha, ar salu – 55,8 ha. Maksimālais dziļums – 7,8 m, vidējais – 4,0 m. Ezera lielākais platums ir 0,8 km, garums 1,2 km. Eikša ezers ir pirmais, kas veido vairāku savienotu ezeru sistēmu, kurā ietilps arī Jašezers, Bicānu ezers, Kategrades ezers, Zolvas ezers, Sekstu ezers, Rušons un vēl vairāki ezeri. Eikša ezers ir eitrofs ezers: krastmala smilšaina, akmeņaina; aizaugums 15% platības.

Turpinot maršrutu, apmēram vēl pēc 2 km varam priecāties par nākošo ezeru – šoreiz tas ir Bicānu ezers, kas ar Jašezeru ir savienots ar nelielu šaurumu.

 

 

Arī Bicānu ezers atrodas Latgales augstienes Feimaņu paugurainē, 149 m vjl. Tā platība ir 159,0 ha kopā ar salām – 164,2 ha. Garums ZA-D virzienā – 3,0 km, lielākais platums – 1,0 km. Vidējais dziļums sasniedz 4,1 m. Lielākais dziļums konstatēts ezera D galā, apmēram pa vidu starp pirmo salu, kuru mēs varam redzēt arī no ceļa, un krastu, un sasniedz 18,8 m.

Vēl pēc 1,3 km nonākam pie informācijas stenda, kas informē par Geļenovas parku. No maršruta sākuma esam veikuši 12,0 km.

 

 

 

Geļenovas parks ar reti sastopamām koku sugām atrodas Bicānu ezera labajā krastā.  Te ir  saglabājusies arī no sarkaniem ķieģeļiem būvētā muižas saimniecības ēku apbūve.

Geļenovas parks ir dabas piemineklis, kurš atrodas valsts aizsardzībā no 1957. gada. Tas ir ainavisks parks ar 23 eksotisku koku un krūmu sugām, platība ir 8 ha, kura ietver gan sauszemi, gan ūdeņus.

Parks Bicānu ezera pussalā ierīkots 19. gs. 90. gadu beigās un 20. gs. sākumā, piederējis muižkungam, kurš parku ierīkojis par godu savai meitai Helēnai. Agrāk parks tā arī saucies – Helenovas parks. Parka teritorijā bija muižas ēka un tai pieguļošas būves. Muiža bija renesanses stila atdarinājums. Muižas ēku atliekas nojauktas 1990. g., parkā palikuši ēku pamati.

Kokaugu vietējās un inducētās sugas izveidojušas īpatnēju mežaudzi. Parka D daļā ir mežaparkam līdzīgs stādījums ar lielām lapegļu un sarkano ozolu grupām. Apmēram 0,3 km pirms informācijas stenda, ceļa labajā pusē, varēja apskatīt  interesantu lapegļu audzi, kas arī ir parka sastāvdaļa. Parkā sastopami tādi Latvijai netipiski koki kā Veimutpriede, Holandes liepa, Japānas lapegle, sarkanais ozols, pelēkais riekstkoks, Kanādas papele, Tatārijas kļava un vēl atsevišķi interesanti koki.

No informācijas stenda pēc 465 m kreisajā pusē atrodas viesu nams “Ēdene”(tel.+37126465998). Te ir ne tikai viesu nams, bet arī kempinga mājiņas, un var vienoties par telts vietām. Ezera krastā ir arī neliela peldvieta. Turpinot pēc 0,90 km sasniedzam Šaures un ceļa krustojumu ar valsts autoceļu Kastīre – Kategrade – Jaunaglona. No maršruta sākuma esam veikuši 13,57 km.

Pretī mums paveras Kategrades ezers, pa kreisi redzams viesu nams “Šaures” (tel.+37129642100), kurā nepieciešamības gadījumā var sarunāt naktsmājas, telšu vietas un vienoties par peldi Bicāna vai Kategrades  ezerā. Apdzīvotās vietas nosaukums ir radies no šauruma, kas atdala Bicānu ezeru no Kategrades ezera. Abus ezerus savieno neliela upīte. Interesanti, ka  Bicāna ezera Z līcis padomju laika kartēs ir bijis atzīmēts kā atsevišķs ezers. Pārsvarā tas ir minēts kā Turčinkas ezers, bet atsevišķos materiālos tas tiek dēvēts arī par Percovkas ezeru.

 

 

 

Kategrades ezera platība sasniedz 134,4 ha. Garums Z-D virzienā – 2,7 km, lielākais platums 0,7 km. Ezera vidējais dziļums ir 1,6 m, dziļākajā vietā tas sasniedz 3 m dziļumu. Vasarās ezers D gals stipri aizaug. Ezera nelielais dziļums un aizaugums ir par pamatu tam, ka tas ir bagāts ar zivīm. Pie labvēlīgiem apstākļiem šeit var gūt labus līdaku lomus.

Mūsu maršruts turpinās pa kreisi. Šis ceļš ir ar grants segumu. Tā kvalitāte ir atkarīga no brīža, kad jūs pa to braucat un kad pēdējo reizi to ir greiderējis greideris. Var gadīties, ka jāpārvietojas pa putekļiem un apnicīgu “trepi”, bet pastāv arī iespēja, ka ceļš ir līdzens un labi braucams. Pēc 2,2 km šķērsojam Sanktpēterburga – Varšava dzelzceļa līniju. Kādreiz, kad vēl kursēja vietējie pasažieru vilcieni, šeit bija pieturas punkts “Apsāni”. Vēl pēc 2,0 km sasniedzam Rēzekne – Daugavpils šoseju. Mums šī šoseja jāšķērso un jādodas taisni līdz baltajai Rušonas katoļu baznīcai. No maršruta sākuma esam veikuši 19,36 km, bet no Šaurēm 5,84 km.

Priekšā mums paveras aizraujošs skats uz Rušonu. Rušons ir astotais lielākais Latvijas ezers un ar saviem daudzajiem līčiem un salām viens no Latvijas gleznainākajiem ezeriem. Tā platība ir 2373,0 ha, kopā ar salām 2407,0 ha. Lielākais garums sasniedz 13 km, bet platums – 5,5 km. Vidējais dziļums ir 2,9 m, bet maksimālais dziļums sasniedz 29,9 m, un šī vieta atrodas Ūbeļu līča galā. Ezeram ir sarežģīta konfigurācija un gara krasta līnija. R daļa veido plašāku akavatoriju, tajā atrodas 10 aizsargājamas salas. Pavisam Rušonā ir 34 salas. Uz A Rušons sašaurinās un pāriet līkumainajā Ūbeļu līcī, kurā ir daudz gleznainu līcīšu un saliņu. To no Rušona pamatdaļas nošķir liela mežaina pussala, tāpēc šo garo līci dažkārt sauc arī par Ūbeļu ezeru.

Kā liecina arheoloģiskie pieminekļi, atradumi un rakstītie vēstures avoti, Rušonas novada centrs bija Rušona (Vecrušona). Tā ir vieta, kur mēs pašlaik atrodamies. 1456. gadā minēta Rušonas muiža, kura piederējusi Johannesam Rēbinderam. Rušonas novadā ietilpa arī Aglona ar apkaimi. Aglonas nosaukums vēstures avotos parādās tikai 18. gs.

16. gs celta pirmā Rušonas koka baznīca, viena no vecākajām Latvijā. Jaunu koka baznīcu Rušonā vecās baznīcas vietā 1677. gadā uzcēla jezuīti ar muižnieku Sokolovsku-Korabu atbalstu. 1766. gadā tās vietā Rušonas muižas īpašniece Ieva Selicka uzcēla jaunu koka baznīcu un klosteri, bet 1816. gadā par Ievas Selickas līdzekļiem ir uzcelta tagadējā Rušonas mūra baznīca ar klostera kompleksu. Baznīcā atrodas 4 mākslas pieminekļi, bet tās pagrabos savulaik apglabāti mūki.

Rušonas novads senatnē ir bijis ne vien ievērojams latgaļu administratīvais un ekonomiskais, bet arī garīgais centrs Te ir daudz vietu, ko sauc par svētvietām, kulta vai upuru vietām. No šejienes Rušonā ir redzama Lielā (Upursala) sala ar tajā esošo Upurakmeni. Vistuvāk krastam atrodas Liepu sala, kurā ir arheoloģijas piemineklis – apmetne. Tepat netālu ir Kurtoša pilskalns un Kristapiņu senkapi. Tas viss liecina par šīs vietas seno uzplaukumu. Vēsturiskajā literatūrā rakstīts, ka Rušona, caur kuru gājis starptautiskais tirdzniecības ceļš, kā apdzīvota vieta izaugusi tik liela, ka tai bijušas pat miesta tiesības.

Maršrutu turpinām pa kreisi. Labajā pusē starp ceļu un Rušonu redzam vērienīgus labiekārtošanas un atjaunošanas darbus, kas tuvojas noslēgumam. Šeit privātīpašnieks atjauno Rušonas (Vecrušonas) muižas ēku un apkārtni. Šeit piedāvā arī naktsmītnes  -gan zem jumta, gan telšu vietas (tel.+37127533033)

Rušonas katoļu baznīcu ar Rušonas muižu savieno 218 m gara liepu aleja, caur kuru mēs braucam un kas laika gaitā ir cietusi.  Rušonas muižas pils ir celta 1903. gadā. Tā ir vienstāva mūra ēka ar divu stāvu centrālo daļu. Rušonas muižas pils ir celta neorenesanses arhitektūras stilā, un to iekļauj skaists parks, kurš gan gadu gaitā ir stipri nolaists. Jācer, ka jaunie īpašnieki parku sakops. Muižas teritorijas apskate ir jāsaskaņo ar īpašniekiem.

 

Pēc aptuveni 1,3 km kreisajā pusē ir redzamas mājas. Aiz šīm mājām var pamanīt Lielo Kurtoša ezeru. Tepat ir arī Kurtoša pilskalns. Pilskalnu jau no senām dienām apstrādā, tāpēc tas daļēji zaudējis savu kultūrvēsturisko nozīmi. Arī vizuāli to grūti atšķirt no kopējās ainavas. Vēl pēc 2,5 km nonākam atpūtas bāzē “Silmalas” (tel.+37129101378). Ja esam devušies divu dienu braucienā, tad šeit ir jānakšņo. Te var pilnībā izbaudīt Rušona burvību un gūt daudz pozitīvu emociju. Nakšņošanas iespējas ir gan kempinga mājiņās, gan teltīs. Saimniekiem var pasūtīt arī pirti un maltīti. No šejienes var uzsākt arī mūsu piedāvāto maršrutu Nr. 2 – Apkārt Rušonam. No maršruta sākuma esam veikuši 21,92 km.

 

 

No “Silmalām” maršrutu turpinām gar šķēršļu trasi, taisni cauri mežam, un pēc 2,36 km nonākam pie Daugavpils – Rēzeknes šosejas. Turpinām pa labi, un apmēram pēc 570 m pa labi mežā  ir ceļš.  Jābrauc uzmanīgi, lai ceļa galam nepabrauktu garām, jo tas ir diezgan nepamanāms. Nogriežamies pa labi, mežā, un turpinām maršrutu pa meža ceļu. Apmēram vēl pēc 0,6 km nonākam pie koka kāpnītēm, kas ved kalnup. Šeit atstājam savus velosipēdus un dodamies apskatīt Rušenīcas pilskalnu.

 

 

 

 

Pa kāpnītēm uzkāpjam izteiksmīgā valnī un pa vaļņa kori dodamies D virzienā uz pilskalna pusi. Valnis ir šaurs, ar stāvām nogāzēm. Stāvākas tās ir Rušenīcas upītes pusē, kuru ik pa laikam var manīt caur kokiem. Nogājuši apmēram 0,5 km, nonākam pie Rušenīcas pilskalna. Par pilskalna klātbūtni liecina vairāki vaļņi un grāvji, kuri mums ir jāšķērso. Pilskalna plakuma virsmas izmēri sasniedz 90 m garumu un 60 m platumu. Tam visapkārt, izņemot ZA malu, ir trīskārtīgi ierakumi un uzbērumi. Šie aprakumi kopā ar pilskalna plakumu aizņem ap 200 m garu un 100 m platu zemes nogabalu. Visvairāk mūsu senči savu roku darbu ir pielikuši pilskalna ZR pusē, kur pilskalns saplūdis ar jau minēto valni. Šeit iespējamiem uzbrucējiem bija jāpārvar 3 grāvji un tikpat uzbērumi. Visi trīs grāvji un uzbērumi pēc tam apliec pilskalna plakuma D pusi, vietām pieplakdami, brīžiem atkal veidodami līdz 4 m stāvus kalna sānus. Vaļņi un grāvji beidzas A malā, stāvajā Rušenīcas upītes krastā. Šai vietā upītes krasts sasniedz 16 m augstumu. Pilskalna D sāns ļoti lēzeni ieslīgst dūksnainā mežā. Cauri nocietinājumu rindām ved divas ieejas, viena no ZR un otra no D puses. Šīs ieejas labi saglabājušās un speciālistiem viegli ieraugāmas. Pavisam nesen te ir notikuši arheoloģiskie izrakumi, par to liecina izrakumu atstātās bedres. VAS „Latvijas valsts meži” pilskalnu ar tā apkārtni ir sakopuši – izcirtuši lieko apaugumu, ierīkojuši kāpnītes uz Sekstu ezeru un pilskalna piekājē uzbūvējuši nojumi. Rušenīcas pilskalnu pirmais izpētīja un uzmērīja Ernests Brastiņš 1925. gada 29. un 30. jūlijā. Aprakstu un mērījumus autors publicēja savā 1928. gadā izdotajā darbā „Latvijas pilskalni: Latgale”.

Iepazinuši pilskalnu no nojumes, kas atrodas pilskana pakājē, pa meža ceļu dodamies atpakaļ pie velosipēdiem un atgriežamies uz Daugavpils – Rēzeknes šosejas. Te pagriežamies pa labi un dodamies Rēzeknes virzienā. Pēc 0,5 km šķērsojam Rušenīcas upīti, aiz kuras ir automašīnu stāvlaukums. Blakus automašīnu stāvlaukumam, apmēram pēc 20 metriem, mežā, atrodas obelisks Latvijas brīvības cīņu dalībniekiem – 3. Jelgavas kājinieku pulkam, kas Latgales atbrīvošanas cīņu laikā 1920. gadā šeit cīnījās ar lieliniekiem. Piemineklis tika atklāts 1936. gada 16. augustā, tā meta autors ir inženieris Zilēvičs. Pēc 2. pasaules kara obeliska augšējā daļa tika nogāzta. 1988. gada vasarā tā tika novietota atpakaļ. Piemineklī iecirstas rindas: „3. Jelgavas kājnieku pulka cīņu vieta uzvaras gājienā pa Latgali. 1920.16.I. Mēs nesām sauli, brīvību un patstāvību Latvijai.”

 

Savulaik obelisks tika uzbūvēts šosejas malā, bet pēc jaunā tilta un ceļa uzbūvēšanas obeliskam var pabraukt garām, to pat neievērojot. Diemžēl arī par norādēm neviens nav parūpējies. No maršruta sākuma esam nobraukuši apmēram 26,57 km.

Pēc obeliska apskates pa šoseju pabraucam apmēram 300 m uz priekšu un  krustojumā nogriežamies pa kreisi, un turpinām maršrutu pa uzlabotu zemesceļu. Ceļš pārsvarā vijas pa mežu. Apmēram pēc 1,5 km caur kokiem saskatāms ezers – tas ir Zolvas ezers. Faktiski Zolvas ezeru ieskauj tikai meži, tā krastos nav lielu apdzīvoto vietu, kas piesārņotu tā ūdeņus.

Zolvas ezers ģeogrāfiski atrodas Latgales augstienes Feimaņu paugurainē 149,6 m vjl. Ezera platība bez salām ir 351,2 ha, ar salām – 359,2 ha. Garums ZA-DA virzienā sasniedz 5,5 km, lielākais platums – 1,6 km. Vidējais dziļums ir 2,8 m, bet lielākais dziļums pārsniedz 6,5 m. Dziļākās vietas atrodas pie ezera R un ZR krasta.

Apmēram 1,8 km no šosejas esam nonākuši ceļu krustojumā. Mums jādodas pa kreisi apskatīt Krupenišku vecticībnieku lūgšanu nams. Pēc 160 m pa meža ceļu esam nonākuši pie minētā dievnama. Blakus ir arī vecticībnieku kapi. Apskatījuši lūgšanu namu, dodamies atpakaļ uz krustojumu un turpinām maršrutu. Lai nenomaldītos un nepabrauktu garām vajadzīgajam krustojumam, būtu nepieciešams sekot odometra rādījumiem.

Pēc 360 m aiz krustojuma sasniedzam izcirtumu. Te kādreiz dažu ha platībā bija interesanta lapegļu audze.  Tā kā lapegles jau bija sasniegušas tādu briedumu, ka traucēja cita citai, apsaimniekotāji šo audzi izcirta.

Kad izcirtums beidzas, pēc 160 m sasniedzam grāvi. Tas ir labs orientieris, no kura varētu doties uz Krupenišku pilskalnu. Krupenišku pilskalns ierīkots uz šaura kalna muguras, kas ar dienvidgalu vērsts pret ezeru. Pilskalna plakums stipri noarts, grāvji un vaļņi gandrīz izzuduši, un tas apaudzis ar kokiem. Uz pilskalna ir atrastas māla trauku lauskas, oglītes, apdeguši māla gabali, akmeņu drumslas, akmens vērpjamās vārpstas skriemeļi. Ņemot vērā arheoloģiju un visu šīs teritorijas apdzīvotību, uz Krupenišku pilskalna senie latgaļi ir dzīvojuši 9.-11.gadsimtā. Tas ir maz pētīts, tāpēc vēl pilns ar arheoloģiskajiem noslēpumiem. Ja apstājamies uz grāvja, pilskalns ir priekšā, pa kreisi, apmēram 120 m no mūsu atrašanās vietas. Atraduši un apskatījuši pilskalnu, dodamies atpakaļ uz ceļa un pēc 0,97 km sasniedzam dzelzceļu un skaistu arkveida caurbrauktuvi zem tā. Arka ir izbūvēta no sarkaniem ķieģeļiem, bet gali – no kaltiem laukakmeņiem. No maršruta sākuma esam veikuši 30,92 km.

 

Maršrutu turpinām caur mežu. Apmēram pēc 1 km mežs beidzas un sāk parādīties arvien  lauksaimnieciskāka ainava. Pēc 2,7 km esam pie Ondzuļu kapiem. Te ir neliels nobrauciens, tomēr vajag uzmanīties, jo nobrauciena vidū ir plūstošas (pludmales) smiltis – neveiklāku braucēju var piemeklēt kritiens. Pēc nobrauciena nonākam krustojumā – mums jādodas pa kreisi. Pēc 1,2 km aiz krustojuma labajā pusē redzams kalns ar apaugušu virsmu – tas ir Kategrades pilskalns. Pilskalns gan ir stipri apaudzis ar mežu un bez izteiktām nogāzēm. Kalns ir 17 m augstāks par apkārtējām pļavām. Teika pauž, ka šo kalnu esot sanesuši franču zaldāti kara laikos. Protams, šim nostāstam nav nekā kopēja ar patieso kalna izcelšanos. Kalnā ir vērts uzkāpt, jo no tā paveras brīnišķīgs skats uz Kategrades ezeru. Pēc kalna apskates dodamies tālāk un pēc 280 metriem esam sasnieguši Kastīre – Kategrade – Jaunaglona lielceļu. Šeit mums jānogriežas pa labi, tad turpinām braukt apmēram 500 m, kur atkal nogriežamies pa labi. Šis ir ceļš, kas mūs apvedīs apkārt Sedeža ezeram. Nepilnu kilometru ir uzlabots zemes ceļš, bet tad nepilnu kilometru vienkāršs zemes ceļš, kas atkal pāriet uzlabotā zemes ceļā. Ezera Z galā paveras skaista ainava uz ezeru un tā apkārtni.

Sedeža ezera platība sasniedz 22,7 ha, vidējais dziļums 2,2 m, bet maksimālais 3,4 m. 1959. g. tika regulēta iztekošā upe, un ūdens līmenis ezerā pazeminājās par 0.7 – 0.8 m. Līdz 1959. g. ezers atradās Jašas upes sateces baseinā.

No lielceļa nobraucot 2,42 km, esam apmetuši loku ap Sedežu ezeru un atkal nonākuši krustojumā, kur mums jāgriežas pa labi. No maršruta sākuma esam veikuši 38,18 km.

Pēc 1,65 km sasniedzam augstsprieguma elektrolīniju, vēl pēc 1,1 km nonākam ceļu  krustojumā. Priekšā ir izstrādāts karjers un dīķis. Mums jāturpina taisni, gar dīķa krastu. Drīz kreisajā pusē redzams ezers – tas ir Stupānu ezers.

 

 

Stupānu (Stuponu) ezers izveidojies lokālā ledāja izspieduma ieplakā. Ezera platība ar salu sasniedz 33,7 ha, bez salas 31,0 ha. Maksimālais dziļums sasniedz 2,5 m, vidējais-1,4 m.

 

 

 

 

 

 

Stupānu ezera krastā, pie ceļa labajā pusē, iepretim salai, atrodas valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis – Ludvigovas senkapi I (Bogomolkas kalns).  Apmēram 600 m uz priekšu, krustojumā, kreisajā pusē, atrodas Ludvigovas senkapi II. Ludvigovas senkapiem I un II ir liela arheoloģiskā vērtība. Tie ir hronoloģiski senākie apbedījumi, un tiem ir raksturīgi akmens riņķi un līdzenie kapulauki, kuri tiek datēti ar VIII gs. Labs orientieris ir krucifikss, kas atrodas šajā ceļu krustojumā. Abi objekti atrodas aizsargājamā ainavu apvidū “Kaučers”.

 

 

 

 

Aizsargājamā ainavu apvidus “Kaučers” platība ir 2762 ha, un tā teritorijā atrodas 7 ezeri Salmeja, Kaučera, Stupānu (Stuponu), Limanu, Meiraukas, Baibas un Asaru (Esereiša) ezeri, kuri no kopējās aizsargājamo ainavu apvidus teritorijas platības sastāda 8 %. No tiem lielākie ir Salmeja, Kaučera un Stupānu ezeri, kuri ir savstarpēji savienoti ar meliorācijas gaitā pārveidotu ūdensteču sistēmu. Aizsargājamajā teritorijā sastopami 11 Eiropas un Latvijas nozīmes aizsargājamie biotopi, 15 aizsargājamās augu, dzīvnieku un sēņu sugas, tostarp 6 Eiropas direktīvu sugas. Aizsargājamajai sūnu sugai – platlapu vijzobei (Tortula latifolia)- šeit ir vienīgā atradne Latvijā un Baltijas valstīs. Tikai nedaudzas atradnes Latvijā ir arī zāļu purvu sūnām apaļlapu dumbrenei (Calliergon trifarium) un Īrijas merkijai (Moerckia hibernica). Konstatēti seši Eiropā un Latvijā aizsargājami pļavu biotopi. Turpmākais maršruts līdz Kankuļu karjeram mūs vedīs pa šo aizsargājamo ainavu apvidu. Pie krustojuma no maršruta sākuma esam veikuši 42,74 km.

Maršrutu turpinām taisni. Reljefs kļuvis viļņotāks – kāpumi mijas ar nobraucieniem. Pēc 1,2 km esam sasnieguši Kankuļu karjeru. Aiz karjera ceļa kategorija mainās, no uzlabota zemes ceļa tas kļūst pa zemesceļu. Aiz karjera maršrutu turpinām taisni, un te seko apmēram 700 m garš slaids nobrauciens. Pēc nobrauciena seko neliels kāpums, kas slapjā laikā varētu būt grūti veicams, jo ceļa segums ir mālains. Turpretī sausā laikā tas būs ciets kā asfalts. Pēc nepilniem 2 km atkal nonākam uz labāka seguma ceļa un turpinām maršrutu līdz Ignata Beča piemiņas vietai.  No maršruta sākuma esam veikuši 48,63 km.

 

 

 

 

 

 

Ignats Bečs ir I pasaules kara un Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks, robežsargs, policijas darbinieks, apakšpulkvedis, divu Jura krustu, Staņislava, Lāčplēša Kara un Trīs Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Dzimis 1890. gada 14. februārī Preiļu pagasta Litavniekos trūcīgu zemnieku Jāzepa un Elizabetes sešu bērnu ģimenē – visi dēli, no kuriem trīs kļuva par karavīriem. 1918. gada 15. decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas armijas pirmajā kaujas vienībā – pulkveža Oskara Kalpaka bataljonā. 1919. gada 30. septembrī I. Beču paaugstināja par kapteini un pārcēla par bataljona komandieri uz Latgales partizānu pulku, kurš Kurzemes divīzijas sastāvā cīnījās par Latgales atbrīvošanu no Padomju Krievijas interventiem. 1920. gada janvāra – februāra uzbrukumu rezultātā Latvijas armija austrumos sasniedza latviešu tautas etnogrāfiskās robežas. Latvija atguva arī senu latviešu zemi – Abrenes novadu. Ar sevišķu pacilātību šajās kaujās gāja visi Latvijas armijas cīnītāji, bet jo sevišķi Latgales partizānu pulks un latgalieši, kas atradās citās karaspēka vienībās. 1920. gada 2. februārī pie Augšpils sava bataljona priekšgalā zem stipras ienaidnieka apšaudes Ignats Bečs ieņēma stipri nocietināto kalnu, ar ložmetēju pirmais uzskrienot tajā un atklājot uguni uz ienaidnieku. Pateicoties I. Beča personīgajai drosmei un prasmīgajai kaujas vadībai, tika atsisti trīs ienaidnieka pretuzbrukumi un noturēts stratēģiski svarīgs aizsardzības punkts. Līdz 1936. gadam Ignats Bečs ieņēma dažādus amatus Latvijas robežu apsardzē. 1936. gadā Ignatu Beču paaugstināja apakšpulkveža pakāpē un iecēla par Abrenes pilsētas kārtības policijas iecirkņa priekšnieku, bet 1939. gadā pārcēla tādā pašā amatā uz Preiļu pilsētu. 1940. gada jūlija beigās čekisti viņu apcietināja un, paņemot līdzi viņa dokumentus, ordeņus un zobenu, aizveda uz Daugavpils cietumu. 1941. gada 14. jūnijā Ignatu Beču deportēja uz Krieviju, Krasnojarskas apgabalu, un 1943. gadā gulaga nometnē viņš gāja bojā. 1992. gada 11. novembrī Litavniekos Ignatam Bečam uzstādīts un atklāts piemiņas akmens.

Pēc piemiņas vietas apskates dodamies tālāk un pēc 860 m sasniedzam Preiļi – Aglona šoseju.  Dodamies pa labi uz Preiļiem. Pēc 1,95 km esam Preiļu centrā, pie katoļu baznīcas. Mūsu ceļojums ir noslēdzies. Kopumā maršrutā esam veikuši 51,45 km.