Dubna no Luknas ezera līdz Daugavai


Dubna no Luknas ezera līdz Daugavai Print This Post

„Dubna no Luknas ezera līdz Daugavai-76 km”

Maršruta sākums nedaudz pārsegsies ar 3. maršrutu, jo, ja ir izlemts doties ceļojumā pa Dubnu, bet nav vēlmes izmantot ekstrēmāko, Dubnas augšteces maršrutu, tad ceļojumu vajadzētu uzsākt no Luknas ezera DA gala pie putnu vērošanas torņa. Šeit var nokļūt, braucot no Špoģiem uz Višķiem un pie ceļa rādītāja nogriežoties uz Aglonas pusi. Apmēram pēc 2 km šķērsojam tiltu pār Dubnu, kas savieno Višķu un Luknas ezerus. Aiz tilta pirmajā lauku celiņā nogriežamies pa kreisi un nonākam ezera krastā, kur ir ierīkota atpūtas vieta un atrodas putnu vērošanas tornis. Šeit ir ērti piebraukt, iekāpt laivās un uzsākt maršrutu.

No putnu vērošanas torņa paveras skaistas ainavas uz apkārtējiem ezeriem un majestātisko Višķu Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīcu.

 

 

 

 

 

Baznīca tika būvēta no 1908. – 1925. gadam. Tā ir ievērojams valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, viena no nedaudzajām sakrālajām celtnēm Daugavpils rajonā, kas ir celta no šķeltiem laukakmeņiem un pieder pie viena torņa bazilikāņu krusta baznīcu tipa. Višķu pirmā baznīca celta 1621. gadā no ozola baļķiem par godu svētajam Jānim Kristītājam. To cēla muižnieki Andrejs un Elizabete Moli ārpus Višķu ciema, kapsētā. 1625. gadā nodibināja Višķu draudzi. Šī baznīca draudzei kalpoja 94 gadus. 1715. gadā par Heronima un Katrinas Molas līdzekļiem baznīcu nojauca un pārcēla tuvāk pie Višķiem, uz ezera pussalas. Šī baznīca draudzei kalpoja 224 gadus, un tās lielums bija 410 kubikmetri. Vecā Višķu baznīca bija oriģināls arhitektūras piemineklis. 1891. gadā Lieldienu svētkos Višķu baznīcu piemeklēja nelaime. Tā kā kora telpās (luktās) sakāpa daudz cilvēku, tievie un sapuvušie stabiņi, uz ko balstījās luktas, nolūza. Hallē (baznīcā) iebruka griesti ar luktām. Tas prasīja vairāku personu upurus un dažus sakropļoja uz visu mūžu. 1894. gadā salaboja iebrukušos griestus un ielika mūra stabiņus salūzušo vietā. Pēc šī notikuma 1907. gada 2. augustā Mogiļevas arhibīskapa kūrija Pēterpilī griezās pie gubernatora ar lūgumu atļaut Višķos celt jaunu mūra baznīcu. 1908. gadā prāvests B. Veržbickis nevis vecās baznīcas vietā, bet ārpus Višķu miesta uzsāka celt jaunu baznīcu. Baznīcu cēla pēc Liepājas arhitekta Standmaņa būvprojekta. 1937. gadā veco koka baznīcu Višķos nojauca. To pārveda uz Valmieru un tur uzstādīja no jauna. Tā trešo reizi šo baznīcu pārbūvēja. Vecās koka baznīcas vietā ir redzami pagrabi, tur arī atrodas muižnieku Molu kapu kapenes, kas ir apskatāmas Višķu ciematā – pussalā pie Dotkas ezera. Tām līdzās ir baznīcas kapi.

Netālu no vecās baznīcas pagrabiem un Molu ģimenes kapenēm, Višķu ezera krastā, atrodas Višķu ebreju kapi, kas arī ir interesants apskates objekts. Kapsēta izveidota 19. gadsimta sākumā. To izmantoja arī Somersetas (tagad Aglonas) ebreji.

Ebreji Višķu apkaimē sāka apmesties 18. gadsimta beigās. Sākoties I pasaules karam, daudzi no viņiem aizbrauca uz Krievijas iekšieni, citiem pēc tam izdevās emigrēt uz Amerikas Savienotajām valstīm un Izraēlu. Taču daļa atgriezās Višķos. 1921. gadā Višķos atvēra 4 klašu ebreju skolu, kurā mācības notika idišā. 20. gadsimta 30. gados Višķos ebreji veidoja 56% (423 cilvēki) no kopējā iedzīvotāju skaita. 1935. gadā 50 no Višķu 58 amatniecības un tirdzniecības uzņēmējiem bija ebreji.

Šo kapsētu ieskauj mūra žogs ar metāla vārtiem. Senākie kapu pieminekļi – akmens stēlas – šajā kapsētā datētas ar 19. gadsimta 50. – 90. gadiem. Lielākā daļa pieminekļu ir labi saglabājušies, taču ir stēlas, kas daļēji ieaugušas zemē, sašķiebušās un nolauztas. Šajā kapsētā ir arī daži oheli – mājiņas, ko parasti cēla uz ievērojamu cilvēku (piemēram, rabīnu) kapu kopiņām. Oheli veidoti no betona. Stēlas galvenokārt ir no pelēkiem un tumšiem laukakmeņiem. Ir arī dažas melnā granīta stēlas, kas attiecināmas uz 20. gadsimtu. Stēlu noformējums ir ļoti vienkāršs, bez grezniem dekoriem.

Ir vērts arī apskatīt Višķu (Molu) muižas apbūvi ar parku, kas veidojusies 19. gs. beigās. Muižas pils atradās tagadējā ciemata centrā. Tā bija pils ar diviem torņiem. Pēc 1. Pasaules kara ēka nodega. Muiža piederēja Hermanim un Letīcijai Moļiem. Pavisam apkārtnē viņu īpašumā bija 18 pusmuižas ar 4000 ha zemes. Zemi iznomāja vai arī to pārvaldīja muižkungi. Līdz mūsdienām saglabājusies klēts, kūts, divstāvu dzīvojamā ēka, kurā ilgus gadus bija Višķu lauksaimniecības tehnikuma mācību telpas. Šeit arī atrodas daļēji regulāra un brīva plānojuma parks, kurā ir ap 75 eksotisku augu sugu.

Uzsākuši laivu braucienu un šķērsojuši Luknas ezeru, pēc 5,6 km nonākam pie Daugavpils – Rēzekne šosejas tilta Špoģos, vēl pēc 400 m nonākam pie dzelzceļa tilta. Aiz Luknas ezera upes plūdums sākas pa Jersikas līdzenumu, tas kļūst mierīgs un bez lieliem šķēršļiem, lai gan atsevišķās vietās koku sanesumi var būt. Upe kļūst arī platāka – vidējais platums sasniedz 15 – 20 metrus. Krasti ir zemi, tādēļ senāk upei pieguļošās pļavas un aramzemes pavasaros applūda. Jau 30. gados Latvijas valdība finansēja vienu no lielākajiem tā laika meliorācijas pasākumiem un regulēja upes posmu 61,6 km garumā. Tā rezultātā upes krastos izveidojušās daudzas attekas un vecupes. Atsevišķi upes posmi ir iztaisnoti. Tomēr apmaldīties ir grūti – ceļotājiem jāpaļaujas uz galvenajām upes straumēm, kas vienmēr norāda pareizo virzienu.

 

Pēc 1,5 km aiz dzelzceļa tilta nonākam pie dzelzsbetona tilta. Šis ceļš savieno Preiļu – Špoģu šoseju ar Ceplīšiem – nelielu apdzīvotu vietu. Pēc 1,35 km Dubna pietuvojas minētajai Preiļu – Špoģu šosejai. Šeit ir manāmas mājas, kurām ir zīmīgs nosaukums – Pariža. Vēl pēc 1,45 km esam Kolomostos pie tilta, kur Preiļu – Špoģu šoseja šķērso Dubnu. No maršruta sākuma esam veikuši 10,3 km.

 

 

 

 

Drīz pēc tilta, izmetot pēdējo aso līkumu, Dubna kļūst taisnāka. Krasti pārsvarā ir klāti ar krūmiem, aiz kuriem ir pļavas. Upei pietuvojas Špoģu – Rožupes ceļš, kas līdz pašai Rožupei iet paralēli upei. Pēc 2,2 km upi šķērso augstsprieguma elektrolīnija. Aiz elektrolīnijas, pēc 400 m, no labās puses Dubnā ietek Jaša, bet vēl pēc 460 m upi šķērso gājēju  tiltiņš. Aiz tiltiņa upes labajam krastam pietuvojas grantēts ceļš, pa kuru var nokļūt Nīdermuižā un Pelēčos. Aiz tiltiņa, pēc 260 m, nonākam pie poldera sūkņu stacijas. Te var ērti piestāt, izkāpt krastā un atpūsties. No maršruta sākuma esam veikuši 13,6 km.

 

 

 

Pie ietekas Dubnā gar Jašas labo krastu 1974. gadā Pelēču pagastā izveidoja 614 ha lielu Strimina polderi ar sūkņu staciju un 2,3 km garu aizsargdambi. Polderis – ar dambjiem norobežota, nosusināta platība palienē. Polderī ūdenslīmeni parasti regulē ar sūkņiem, retāk ar slūžām, izmantojot ūdenslīmeņa svārstības ūdenstilpē vai ūdenstecē aiz aizsargdambja. Atkarībā no iespējamā applūšanas režīma un izmantošanas veida izšķir ziemas jeb nepārplūstošos polderus un vasaras jeb pārplūstošos polderus. Jāatzīmē gan, ka pašlaik šī poldera platība sāk aizaugt ar krūmiem, un nosusināšanas sistēmas sāk sabrukt. Strimina polderī ūdenslīmeni regulē ar sūkņiem un lieko ūdeni ievada Dubnā pie minētās sūkņu stacijas. Ja līcītī pie šīs sūkņu stacijas burbuļo ūdens, tad tas nozīmē, ka sūkņi strādā un liekais ūdens tiek novadīts.

Nākošais orientieris mūsu maršrutā ir kārtējā augstsprieguma elektrolīnija, kuru sasniedzam pēc 2,5 km. Vēl pēc 4,3 km sasniedzam Arendoles muižu. Šis upes posms līdz Arendoles muižai ir mierīgs. Upe plūst pa pļavām – krasti ir lēzeni un apauguši ar krūmiem un alkšņiem. Tā kā upe ir taisnota, tad vietām atzarojas vecupes, kuras gan ir aizaugušas un bieži nav pat pamanāmas.

Par tuvošanos Arendoles muižai liecina parks ar varenajiem kokiem, kas izceļas kopējā upes krasta ainavā. Arendoles apkārtnē Dubnas upe ir ar salīdzinoši augstiem krastiem. Šeit vajadzētu piestāt un iepazīties ar Arendoles muižu, parku un Arendoles katoļu baznīcu.

Arendoles muiža izveidojās 18. gs. Sākotnēji tā piederēja muižnieku Līdingshauzenu dzimtai, bet vēlāk Zībergu dzimtai. Muižu vēl sauca par Randaukas muižu, šo nosaukumu dažkārt lieto arī vietējie iedzīvotāji. Pašreizējais muižas komplekss ir veidots 19. gs. Tajā ietilpst historisma stila kungu māja, medību pils un parks. Pilij ir savdabīgs astoņstūra tornis ar pulksteni, vējrādi un grāfu Plāteru – Zībergu ģerboni. 1905. g. nemieru laikā pili nenodedzināja, jo tās īpašnieki grāfi Plāteri – Zībergi bija lojāli pret vietējiem zemniekiem. 6,5 ha lielajā muižas parka liepās aug Latvijā reti sastopamais baltais āmulis.

 

Blakus muižai atrodas Arendoles Dievmātes Romas katoļu baznīca. Sākotnēji Arendolē bija astoņstūraina koka kapliča, kurā dievkalpojumus noturēja Līksnas prāvesti četras reizes gadā. Vēlāk to apkalpoja Kalupes prāvesti. Pirmā Pasaules kara laikā, 1916. gadā, karavīri kapliču izjauca un sadedzināja malkā. Arendoles draudzi nodibināja pēc Pirmā pasaules kara. 1926. gadā Kalupes prāvests Vitālijs Treibšo draudzes vajadzībām iegādājās nopostītu mūra ēku — bijušo muižas ēku, kas iepriekš kalpoja kā galdnieku darbnīca. Prāvests to pielāgoja baznīcas vajadzībām, samūrējot sienas, ieliekot grīdu un griestus, kā arī uzbūvējot tornīti. Dievnamam tika iegādāts koka altāris ar Dievmātes un Jēzus Sirds gleznu. Baznīcu iesvētīja 1936. gada oktobrī Aglonas dekāns A. Broks Dievmātes godam. Padomju varas gados, 1966. gadā, baznīca tika atņemta draudzei un izmantota laicīgām vajadzībām. Draudzes darbība tika atjaunota 1989. gadā, kad tā atguva baznīcu. 2004. gada vasarā prāvesta Aleksandra Madelāna vadībā baznīcai tika atjaunots tornis ar krustu.

Arendolē ir apskatāms 2010. gadā atklātais piemineklis „Nepakļāvības godināšana”, kas ir veltīts aizsargam un policistam Jānim Babrim. Kad 1941. gada 14. jūnijā sākās deportācijas, tikai pāris vietās Latvijā policisti pretojās arestam. Viena no šīm vietām un viens no retajiem svešajai varai nepakļāvīgajiem bija policists Jānis Babris (1904–1982) Arendolē. Kad čekisti ieradās viņu apcietināt, Jānis Babris raidīja vairākus precīzus šāvienus. Viņš ieskrēja mājā un pa atvērtām durvīm ar dienesta pistoli vienu čekistu nogalināja, otru ievainoja, bet trešais, savācis ievainoto, aizbēga. Tas izglāba ne tikai viņa dzīvību, bet arī Latvijas policijas mundiera godu. Jānis Babris negaidīja pavēles (okupētajā Latvijā tās vairs nevarēja atskanēt), bet domāja un rīkojās patstāvīgi. Nepakļāvība nozīmē brīvību. Vienā gadījumā – godpilnu nāvi fiziska pārspēka priekšā, citā gadījumā, kā tas bija ar Jāni Babri, personisku brīvību.

 

Apskatījuši Arendoli, sēžamies laivās un turpinām maršrutu. Pēc 670 metriem esam nokļuvuši pie ceļa Arendole – Pelēči tilta. Tie, kas ir nolēmuši veikt vienas dienas maršrutu, šeit savu ceļojumu beidz. No maršruta sākuma esam veikuši 21,0 km.

Pēc 2,3 km labajā pusē Dubnā ietek Šustas upīte. Vēl pēc 4,2 km kreisajā krastā ir manāmas Lozdu mājas. Pie šīm mājām ir apskatāms dižozols – Pūces ozols. Tā stumbra apkārtmērs ir 7,5 m, un tas ir otrs dižākais dižkoks bijušajā Preiļu rajonā. Diemžēl šis dabas piemineklis ir kritiskā stāvoklī.

 

 

 

Pēc 3,2 km aiz Lozdām sasniedzam Vecvārkavas tiltu. Vecvārkava ir Upmalas pagasta centrs. Šeit var ieplānot veikala apmeklējumu, kā arī apskatīt ievērojamākās vietas. No maršruta sākuma esam veikuši 30,7 km.

Vietā, kur tagad atrodas Vecvārkava, 16. gs. izveidojās Vārkavas tirgotāju foļvarks (no poļu valodas – pusmuiža, viensēta), kurā tirgotājiem bija pienākums iepirkt Polijas karalim visāda veida meža preces – būvkokus, pelnus, ogles un dažādas zvērādas. Minēts, ka 1784. gadā Vārkavas foļvarkā, pie kādas dzīvojamās mājas, atradās uniātu koka baznīca. Kad šī baznīca celta, nav zināms. 19. gs. Vārkavas foļvarks kļuva par patstāvīgu muižu, un tad arī tika uzcelta Vārkavas muižas mūra pils un netālu no tās – Vārkavas draudzes mūra baznīca (1877. g.).

 

Sākotnējā Vārkavas muižas kungu māja bija celta no koka, tā nodega 1830. gadā. Jaunā muižas pils vēlīnā ampīra stilā ar seškolonu portiku būvēta 1865. g. Pilī ir koka kāpnes, vietām saglabājušās sākotnējā interjera detaļas. No 1920. gada pils ēkā darbojās skola, tagad šeit atrodas Vārkavas novada dome. Pils priekšā ir parādes pagalms ar aplī sastādītām liepām, bet nogāzē pret Dubnu – 18. gs. beigās veidots augļu dārzs. 4,5 ha plašais ainavu parks, kurā aug eksotisku sugu stādījumi un vairāki dižkoki, tapis 19. gs.

 

 

 

 

Pie Vārkavas vidusskolas sākas „Vārkavas dabas taka”. Taku 1998. gadā izveidoja biedrība „Dabas draugu klubs” izcilās Vārkavas vidusskolas bioloģijas un ķīmijas skolotājas Helēnas Pizičas vadībā. „Vārkavas dabas takā” var apskatīt Vārkavas novadam raksturīgo augu valsti, dabiskas ainavas, arheoloģiskas celtnes (iekļauta Vārkavas muižas pils un Vārkavas Romas katoļu Vissvētās Trīsvienības baznīca) un kultūrvēsturiskas vietas. Laiks, kas nepieciešams, lai iepazītos ar taku, ir 2,5 stundas. Tās maršruts – 2,5 km ar 20 apskates objektiem. Tiek piedāvātas vairākas tematiskās ekskursijas: „Vārkavas taka” (2,5 st.), krastu flora un fauna (1,5 st.), dzīve pļavā (1 st.), dendroloģija (1 st.), ārstniecības augi (1 st.), pētniecība Dubnas upē (2 st.). Ja ir vēlēšanās taku iepazīt gida pavadībā, tad jāzvana Helēnai Pizičai, tālrunis – 29443089.

Zemāk minētajā adresē takas ceļvedi var iegūt internetā pdf formātā http://www.varkava.lv/upload/dabas%20taka.pdf.

Turpinot maršrutu apmēram 2,5 km, upes labajā krastā ir manāma Vecvārkavas apbūve.

6 km pēc Vecvārkavas tilta, upes labajā krastā, manāms lielāks meža masīvs. Šeit, Dzeņos, savā privātajā meža īpašumā, netālu no upes, Valentīna un Eduards Valaiņi ir radījuši meža taku “Sprīdīši”. Šajā vietā, kur aug 200 gadus veca priede, vecvecāku stādīts osis un citi koki, vispirms tapa koka būdiņa – „Vigvams”, pēc tam savu vietu atrada Sprīdītis, Vadātājs, indiāņu pasaku varoņi, Žņaudzējčūska, Rūķītis, Mednieks un citi tēli, kurus ir veidojusi Valentīna no dabas materiāliem. Valaiņu pāris savā meža takā ir uzņēmuši gan sava novada, gan tālāku novadu ciemiņus. Ja ir vēlēšanās dzirdēt saimnieku stāstījumu, tad iepriekš būtu jāpiezvana (mob. +371 22035005) un jāvienojas par apmeklējuma laiku. Eduards ir izcils stāstnieks un humorists, kas neļauj garlaikoties itin nevienam.

Aiz “Sprīdīšu” meža takas, apmēram pēc 1 km, Dubnas kreisajā krastā sākas Rimicānu apbūve. Rimicāni ir Rožkalnu pagasta centrs. Ciemata apbūvi te sāka veidot padomju laikā.

Turpinot maršrutu, pēc 3,9 km sasniedzam Mazkursīšu gājēju tiltiņu. No maršruta sākuma esam veikuši 41,6 km. Pēc nepilniem 2 km Dubna plūst pavisam tuvu Vecvārkavas – Rožupes lielceļam. Turpmākais orientieris mūsu maršrutā ir gājēju tiltiņš Starēs. Starp Mazkursīšu tiltiņu un šo tiltiņu ir 10,4 km.

 

 

 

 

 

Šeit, Dubnas kreisajā krastā, ir ierīkota gaumīga atpūtas vieta. Te var plānot nakšņošanu un ierīkot nometni. Vienīgais traucēklis varētu būt tas, ka šeit pavisam tuvu atrodas autoceļš Kalupe – Rožupe. Šajā vietā ir arī ērti uzsākt un beigt ceļojumu.

 

 

 

 

 

Ja šajā vietā nolemts uzturēties ilgāk, tad var aiziet līdz 1 km attālajam Vanagu ciemam. Pie tiltiņa, Dubnas labajā krastā, ir taciņa, kas jūs aizvedīs līdz Vanagiem. Te var ieplānot arī iepirkšanos.

 

 

 

 

 

Īsi pirms Vanagiem taciņa mūs ved garām Vanagu vecajiem kapiem. Tepat atrodas arī Vanagu Svētās Annas Romas katoļu draudzes baznīca. Vecā Vanagu katoļu baznīca ir būvēta 1799. gadā Vecvārkavā vai Upmalā. To uz Vanagiem pārveda un uzstādīja kapsētā uz sagatavotiem akmens pamatiem 1882. gadā. Virs ieejas bija mazs tornītis ar nelielu zvanu. Galvenajā altārī bija Svētā Jāņa Kristītāja glezna, bet sānu altārī Svētās Annas glezna. Šī baznīca kādu laiku skaitījās Vārkavas filiāle.

Pēc Rīgas bīskapijas atjaunošanas 1918. gadā apvienojot daļas no Līvānu un Vārkavas draudzēm tika nodibināta Vanagu draudze. Tā Vanagu kapu kapliča kļuva par draudzes baznīcu. 1933. gadā tika pieņemts lēmums sākt jaunas baznīcas būvi. Jau 1934. gadā Līvānu dekāns Staņislavs Vaikuļs iesvētīja baznīcas pamatus. 1936. gadā baznīcai tika uzceltas jaunas mūra sienas, un tā tika pārsaukta par Svētās Annas baznīcu. Šajā pašā gadā bīskaps Jāzeps Rancāns konsekrēja jauno Vanagu baznīcu. Interesanti, ka jauno baznīcu cēla apkārt vecajai koka baznīcai. Dievnama lielajā altārī ir Dievmātes glezna, kā arī Svētā Jāņa Kristītāja un Svētās Annas gleznas. Visi trīs altāri veidoti pēc Subates baznīcas altāru parauga, jo draudzes prāvests Leons Garška, kas vadīja celtniecības darbus, bija cēlies no Subates draudzes.

Vanagu katoļu draudzes priesteris no 1939. – 1945. gadam bija Antons Juhņevičs (Juhnēvics) – Latgales un Latvijas patriots. Viņš 1945. gada 24. augustā Dubnas mežos dibināja nacionālo partizānu apvienību, lai tā atjaunotu 1918. gada 18. novembrī nodibināto Latvijas valsti. Antona Juhņeviča vadībā 1945. gada 28.janvārī tika atvairīts čekistu uzbrukums Vanagu dievnamam. Nodevības rezultātā 1946. gadā Antons Juhņevičs tika arestēts. 1947. gada 14. februārī viņam tika izpildīts nāvessods Rīgas centrālcietumā. 2005. gada 8. oktobrī pie Vanagu dievnama sienas atklāja Antonam Juhņevičam veltītu piemiņas plāksni.

Atgriežamies pie tiltiņa un turpinām maršrutu. Līdz šim tiltiņam no maršruta sākuma esam veikuši 52 km. Turpmākajā posmā upes abi krasti ir daudz apdzīvotāki, jo tuvojamies Rožupei, kas ir Rožupes pagasta centrs. Tās vārds rakstos parādās 1782. gadā, kad senajā Vārkavas pagastā jau ir divi foļvarki – Vārkavas un Rožanovas (tagad Rožupe).

Pēc 6,7 km esam nonākuši pie nākošā gājēju tiltiņa. Izkāpjot labajā krastā un dodoties pa taciņu, nonākam Rožupē. Arī šeit var ieplānot iepirkšanos vietējā veikalā. Aiz tiltiņa, pēc 380 m, no labās puses Dubnā ietek Feimankas upe, bet vēl pēc 450 m mēs esam sasnieguši Līvāni – Preiļi šosejas tiltu. No maršruta sākuma esam veikuši 59,5 km. Pirms tilta, upes kreisajā krastā,, ir redzama apbūve. Arī tā ir Rožupe – te atrodas Rožupes pamatskola. Netālu no skolas ir piemineklis komponistam, Latvijas konservatorijas profesoram Jēkabam Graubiņam, kas ir dzimis Rožupes pagasta Aptekās.

 

 

 

Aiz tilta, pēc 650 m, upes kreisajā krastā sākas mazdārziņu apbūve, bet vēl pēc 1,6 km kreisajā krastā atrodas valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis – Muktupāvelu senkapi. Tie gan dabā ir grūti identificējami, jo atrodas blīvi apdzīvotā vietā.

1,3 km no Muktupāvelu senkapiem vai 3,55 km no šosejas tilta Dubnā ietek labā krasta pieteka – Oša. Līdz ar Ošas ieteku Dubna kļūst platāka un ūdeņiem vēl bagātāka. Tomēr no šīs vietas sākas arī Dubnas posms, kas vasarās stipri aizaug ar ūdensaugiem. 2010. gadā šeit notika upes padziļināšanas un gultnes tīrīšanas darbi, līdz ar to stāvoklis ir uzlabojies. Aizaugošais posms ir apmēram 1,5 km garš. Šajā posmā Dubnas labajam krastam pietuvojas Līvānu – Steķu autoceļš, kas paralēli krastam iet līdz pat Līvāniem.

 

Pēc 2,9 km no Ošas ietekas Dubnā nonākam pie dzelzceļa un autoceļa tilta. Šie tilti savieno Līvānu – Preiļu šoseju ar Skrebeļu purvu un Līvānu – Steķu autoceļu. Skrebeļu purvā jau no 1933. gada iegūst kūdru, kad ar Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa rīkojumu tika izveidota Līvānu kūdras fabrika, kas bija viena no pirmajām četrām kūdras fabrikām pirmskara Latvijā. Ulmaņlaikos Līvānu kūdras fabrika līdz ar Misas un Olaines fabriku kļuva par lielākajiem valsts uzņēmumiem kūdras ieguvē. Ne velti līvānieši, kā redzams senās fotogrāfijās, no kūdras pat būvējuši goda vārtus, 1935. gadā Latgales vizītes laikā sagaidot Kārli Ulmani.

No maršruta sākuma esam veikuši 66,0 km. Turpinām maršrutu, un pēc 2,65 km nonākam pie viesu mājām „Krasti”, kas atrodas Dubnas upes labajā krastā. Šeit ir iespējams patīkami atpūsties, ir sauna, var nopeldēties iekārtotā peldvietā. Saimnieki piedāvā melno pirti, pirtnieka pakalpojumus. Ir arī kempinga mājiņas, telšu vietas, strītbola laukums, estrāde, nojumes pasākumiem. Nepieciešamības gadījumā šeit var plānot nakšņošanu. Par visu vienoties var zvanot +371 28315677 vai rakstot uz e-pastu – krastibella@inbox.lv

Aiz „Krastiem”, pēc apmēram 800 m, ir gājēju tiltiņš pār Dubnu. Jāatzīmē, ka no „Krastiem” ir jūtams Līvānu tuvums – upes krasti kļūst arvien apdzīvotāki un blīvāk apbūvēti. Pēc gājēju tiltiņa nākošais orientieris ir augstsprieguma elektrolīnijas, kuras sasniedzam pēc 2,85 km. Pirmā ir 330 Kv, bet otra 110 Kv līnija.

 

 

 

 

 

Pamazām upes straume kļūst lēnāka, bet pati upe – platāka. No elektrolīnijām pēc 1,6 km upe pavisam tuvu pietuvojas Līvānu – Preiļu šosejai un met strauju līkumu. Šeit jau var droši teikt, ka sākusies Līvānu HES ūdenskrātuve un ka esam iebraukuši Līvānu pilsētas teritorijā. Vēl pēc apmēram 600 m esam nonākuši pie Rīgas – Daugavpils dzelzceļa tilta un pēc 200 m esam pie Līvānu HES aizsprosta.

No maršruta sākuma esam veikuši 74,7 km. Pie aizsprosta maršrutu varam arī beigt. Tomēr, ja esat nolēmuši turpināt braucienu līdz Daugavai, tad jārēķinās, ka laivas nāksies pārnest pāri aizsprostam un ielai. Apmēram 470 m aiz aizsprosta, Dubnas kreisajā krastā, ir ērta izkāpšanas vieta. Netālu atrodas Līvānu inovāciju centrs, pie kura ir automašīnu stāvvieta. Vēl pēc 1 km esam sasnieguši Daugavu. Pie Dubnas ietekas Daugavā, labajā krastā, ir ērta izkāpšanas vieta. Te gandrīz līdz upei pietuvojas Baznīcas iela, pa kuru tuvu krastam var piebraukt ar automašīnām.

Pavisam maršrutā esam veikuši 76,2 km.

Šo maršrutu var veikt jebkurā aktīvā ūdenstūrisma sezonas laikā. Labākais maršruta veikšanas laiks ir līdz jūlijam. Vēlāk upe stipri aizaug ar ūdensaugiem. Maršruts paredzēts vienas vai vairāku dienu relaksējošiem ģimenes izbraucieniem ar bērniem kolēģu vai draugu lokā. Nelielas neērtības varētu sagādāt spēcīgs pretvējš Luknas ezerā vai atsevišķi sakritušu koku aizsprosti. Šādi koku aizsprosti gan ir sastopami tikai līdz Arendolei, un to nav daudz. Parasti tos var apbraukt, pat neizceļot laivas krastā. Jāņem vērā, ka vasarā, sākot no Upmalas, Dubnas gultne stipri aizaug ar ūdensaugiem, kas apgrūtina pārvietošanos un airēšanu. Straume nav stipra, un krāces šajā posmā neveidojas. Bez steigas dienā var veikt apmēram 15 – 20 km. Iepirkšanos var plānot lielākajās apdzīvotajās vietās – Špoģos, Vecvārkavā, Vanagos, Rožupē vai Līvānos. Līvānos ir laba autobusu un vilcienu satiksme ar Rīgu un Daugavpili. Šis ir īsts atpūtas maršruts.